Katru dienu tuvojamies Latvijas brīvvalsts 90. dzimšanas dienai, un arī manas domas staigā garus atmiņu ceļus, jo esmu tikai sešus gadus jaunāks par mūsu mīļo Latviju. Mana dzīve ir arī manas valsts vēsture. Esmu zemnieks un arī dziesmu mīļotājs, viens no latviešu tautas. Latviešus pasaulē iepazīst kā zemniekus un dziedātājus, kā kultūras vērtību glabātājus un senču tikumu godā turētājus.
Patlaban Latvijā ir saspringts laiks, un par to nu ir atbildīga valdība un arī vairums Saeimas deputātu, kuri ir aizmirsuši savus pirmsvēlēšanu solījumus. Kad laikā no 1995. gada oktobra līdz 1998. gada oktobrim es biju 6. Saeimas deputāts, politikā tā pa īstam iesaistījās tagadējais miljonārs Andris Šķēle un viņa dibinātā Tautas partija. Viņš, divreiz būdams premjers, ar diezgan radikālām metodēm mēģināja vadīt valdību, tomēr tas neizdevās. Iespējams, jau toreiz radušās kļūdas valdības “pulksteņa” smalkajā mehānismā radīja tādus bojājumus, kurus vēl tagad nav iespējams novērst.
Kad es biju Saeimā, deputāti strādāja ar daudz lielāku atbildību. Atceros, pat teātri ne vienmēr izdevās apmeklēt kopā ar ģimeni, jo arī vakaros bija jāstrādā. Darbojos Tautsaimniecības un revīzijas komisijā un kā gudru un principiālu kolēģi atceros deputāti Annu Seili. Kad viņa izstājās no mūsu partijas ““Tēvzemei un Brīvībai”/LNNK”, arī es gribēju viņai pievienoties, tomēr pārdomāju.
Kopš 6. Saeimas biji daudz pārmaiņu, un partiju nesaskaņas ļoti kaitē valsts attīstībai. Tagad, šķiet, valda princips, ka vērā ņemama ir tikai valdošās koalīcijas nostāja, opozīcijas ieteikumi, lai cik vērtīgi tie arī būtu, paliek “aiz borta”. Ne tāpēc, ka neder, bet tāpēc, ka tos izvirza opozīcija. Kad klausos vai vēroju Saeimas sēdes, pārliecinos, ka daudziem deputātiem trūkst elementāras kultūras, spējas uzklausīt arī citu viedokļus. Par politiku interesējos jau jaunībā. Atceros, arī pirmās Latvijas brīvvalsts laikā Saeimas darbība līdzinājās pašreizējai. Tāpat partijas “auga kā sēnes pēc lietus”, un tās, kas bija Saeimā, cita citu “knābāja” un kritizēja uz nebēdu. Arī toreiz partijām savas intereses nereti bija tuvākas par tautas vajadzībām. Tikai toreiz Latvijā tik strauji neauga miljonāru skaits. Toreiz miljonārus varēja uz divu roku pirkstiem saskaitīt, bet tagad viņu ir jau ap tūkstoti. Par Andri Šķēli vairāk uzzināju no grāmatas “Kampējs”. Viņam ir līdzība ar Kārļa Skalbes pasakas varoni Ansi. Ne jau naudā ir laime, bet cilvēku attiecībās. Īstus draugus, labu ģimeni un tautas mīlestību nevar nopirkt ne par kādiem miljoniem.
Patlaban valda liela ažiotāža ap jauno budžetu. Aizmirsts solītais — prioritāte medicīnai un izglītībai. Medicīnas darbinieki streika laikā, pat zinādami, ka neko nepanāks, tomēr centās korekti valdībai atgādināt, ka veselības aprūpe ir valsts galvenā problēma. Ja algas nepalielinās, slimnīcu un poliklīniku personāls saruks, jo māsiņas un ārsti meklēs darbu citās valstīs. Kāpēc strādāt Latvijā, ja te slimnieku aprūpētāja, kas ir ļoti atbildīgs amats, mēnesī nopelna tik, cik Eiropas valstīs vienā vai divās dienās!
Skumji, ka valdība, lai sabalansētu budžetu, nākamgad plāno slēgt ap 150 skolu un bez darba atstāt simtiem skolotāju. Kā var taupīt, cilvēkiem atņemot darbu un iespēju izglītot bērnus? Un iegūt labu izglītību Latvijā ir ļoti grūti gan nesamērīgi augstās mācību maksas dēļ, gan tāpēc, ka daudzi vecāki nevar tik daudz nopelnīt, lai bērnus izskolotu.
Nupat radio ziņās pavēstīja, ka nākamajā gadā dažu miljonu nebūs arī zinātnei, pat iesākto projektu turpināšanai vai pabeigšanai. Vai tiešām Latvijas valsts budžets būs glābts, ja dažus miljonus atņems zinātniekiem? Latvija nebūs glābta, bet zinātnieku pētnieciskais darbs apstāsies, daudzi, iespējams, dosies uz kādu citu valsti, lai savus pētījumus pabeigtu. Un cita valsts iegūs izgudrojumu, kuru arī patentēs, bet Latvija to būs zaudējusi.
Un kas notiek ar lauksaimniecību? Visu mūžu kā zinātnieks esmu rūpējies par lopbarības ražošanu, lai būtu piens un gaļa. Tagad piensaimniecībai draud iznīkšana, jo piena iepirkuma cenas ir tik zemas, ka lopkopjiem kļūst arvien grūtāk attīstīt šo nozari. Varbūt arī govis mums nebūs vajadzīgas, tāpat kā cukurbietes un daļēji arī rapsis?
Nesaprotu, cik ilgi vēl turpināsies administratīvi teritoriālā reforma. Vai piedraudēšanu, ka novados apvienos ar varu, tauta pieņems bez protesta? Neapmierinātie vēršas Satversmes tiesā. Arī Skrīveru pagasts grib būt atsevišķs novads. Un mums uz to ir tiesības! Skrīveru zeme nav aizaugusi nezālēm vai krūmiem. Te ir laba vidusskola, veselības aprūpe, pansionāts, sakoptas lauku sētas, labs kultūras nams, kurā skrīverieši bagātina dvēseli un attīsta talantus, Zemkopības institūts un, pats galvenais, strādīgi un radoši cilvēki.
Dzīve vienmēr pati izdara korekcijas gan katrā ģimenē, gan valstī. Esmu domājis par Latvijas prezidentiem un viņu veikumu. Patlaban Valsts prezidents Valdis Zatlers rosina Saeimu ātrāk izdarīt Satversmes labojumus par iespēju prezidentam atlaist Saeimu. To vēlas arī liela daļa tautas, kura savu gribu izteica referendumā. Es par to nedaudz šaubos. Tomēr pilnībā esmu par to, ka prezidents jāievēl tautai. Tikai tad viņš var būt autoritāte. Cik grūti šajā amatā bija iejusties gan Guntim Ulmanim, gan arī Valdim Zatleram, to jutām viņu prezidentūras sākumā. Visu cieņu tagadējam Valsts prezidentam, kurš izsaka savas domas korekti un pamatoti, kaut vai par notiesāto amnestijas iespējām.
Klāt novembris — Latvijas nozīmīgāko svētku mēnesis. Ne krāšņa uguņošana mums radīs svētkus, bet gan kopības izjūta ģimenēs un katrā Latvijas stūrītī. Tas nekas, ka jau ap deviņdesmit procentu iedzīvotāju mīt pilsētās, laukos saglabājas mūsu saknes. Esam zemnieku un dziedātāju tauta, tāpēc svētkos dziedāsim, būsim kopā un katrs domāsim, ko labu darīt savai valstij.
