Nereti “Staburagam” piezvana lasītāji, lai dalītos pārdomās par kādu notikumu vai vienkārši parunātos par dzīvi. Arī aizkraukliete pensionāre Emīlijas kundze (vārds mainīts).
— Ziniet, ar kādu devīzi es dzīvoju — ”Neņemt galvā!”, — saka Emīlijas kundze. — Bet tas jau nenozīmē, ka man viss ir vienaldzīgs. Drīzāk tā ir rūgta ironija par mūsu, pensionāru, dzīvi.
Nesen satiku kādu paziņu no kaimiņpagasta. Viņš bija ļoti sarūgtināts, jo vietējā pašvaldība atteica pabalstu operācijai. Iemesls — viņš taču kopā ar sievu saņemot 220 latu lielu pensiju. Bet vai tad tā mūsdienās ir nauda? Īpaši, ja vajadzīgas dārgas zāles. Šis cilvēks godprātīgi nostrādājis visu mūžu, darbā sevi nežēlojis, nu tiek uzskatīts teju vai par miljonāru. Bet kā ir patiesībā? Izsmiekls ne pensija! Es jau saprotu, pašvaldībām nav bezizmēra budžets, jo jāpalīdz taču arī slaistiem un sliņķiem, kuriem ienākumi vēl mazāki.
Taču, cik bieži tāpēc jācieš godprātīgiem darba darītājiem, kuriem jau tā nav viegli sadūšoties un iet prasīt pabalstu.
Savukārt mana radiniece, kad pašvaldībai lūdza pabalstu, saņēma atbildi: “Jums taču ir bērni!”. Bet vai kāds ir painteresējies, kā bērni dzīvo? Viņi paši nāk pie mātes, lai aizņemtos. Radinieces meitai ir trīs bērni. Viendien jaunākais, kurš mācās 4. klasē, teica: “Es, mamm, labāk lēkšu Daugavā, jums būs vieglāk!”.
Man kliegt gribas par netaisnību, kādu izjūt daļa pensionāru. Bet es neticu, ka to kāds sadzirdēs. Tāpēc es vienmēr smaidu. Varbūt kāds domā, ka esmu jocīga, bet “labāk smiet nekā as’ras liet” — tā teikts kādā dziesmā. Esmu nolēmusi savas rūgtās pārdomas uzrakstīt Valsts prezidentam Valdim Zatleram. Kaut gan nav jau pārliecības, ka spēšu ko mainīt. Bet vismaz būšu mēģinājusi.
