Neretas pagasta “Vējiņos” 60 gadu jubileju svin Juris Kupcis. Šodien viņa mājās pulcējas ģimene un draugi, kuras pirtiņa, skan dziesmas.
— Lielākas jubilejas parasti svinam kuplākā pulciņā. Ciemos atbrauc bērni, atnāk draugi, — saka Juris Kupcis. — Kopā ar sievu esam izaudzinājuši četrus bērnus — trīs meitas un dēlu. Nu priecājamies par septiņiem mazbērniem. Vecākajam no viņiem jau 19 gadu, bet jaunākajam — tikai četri mēneši.
Bērni izklīduši kur kurais. Viens atbrauc biežāk, cits retāk. Tomēr svētkos parasti esam visi kopā. Kurinām pirtiņu, klājam galdu. Sievai ļoti patīk dziedāt. Īpaši, ja kāds piebalso. Man pašam gan “dziedamās balss” nav — tāda dūkšana vien.
Kupča kunga ikdiena paiet zemnieku saimniecībā. Ir 20 slaucamu govju, un pārtraukt saimniekošanu viņš nedomā.
— Bez darba jau nevar, — viņš saka. — Atceros, kad tikko sākām, nekā jau nebija. Pagalms bija aizaudzis krūmiem, trūka tehnikas, māja bija jāremontē. Dzīve tomēr ir uzlabojusies. Pavisam nesen nopirku arī vairākas jaunas lauksaimniecības mašīnas. Tagad lauku darbus varu darīt tad, kad tas nepieciešams, nevis tad, kad var sarunāt tehniku.
Brīvo laiku jubilārs labprāt pavada mežā.
— Tur ir vislabākā atpūta. Tas nekas, ja kaut kas jāpadara — jāsakopj jaunaudzīte vai jānovāc kritušie koki. Prāts, klausoties koku šalkoņu, atpūšas. Turklāt klusumā var vērot meža dzīvniekus, — atklāj jubilārs. — Viņu Neretas pusē ir ļoti daudz. Visbiežāk var redzēt stirnas. Viņas bieži rudeņos ienāk arī ābeļdārzā un našķojas ar zemē nokritušajiem āboliem. Par mednieku gan neesmu kļuvis, vien šad tad kopā ar mazdēliem eju makšķerēt. Visbiežāk turpat dīķī pie pirtiņas. Šovasar gan zivis bija jāpasaudzē. Pavasarī ielaidām mazuļus, un makšķerēt varēs nākamajā pavasarī.
Tumšajos ziemas vakaros Kupča kungs ņem rokās grāmatu. Viņam ļoti patīk lasīt vēsturiskus romānus, taču vairāk — stāstus par piedzīvojumiem jūrā — “Kapteiņa Granta bērnus”, “Robinsonu Krūzo” var lasīt atkal un atkal.
