Mana dzīve allaž krāsaina kā rudens lapa. Par to rūpējas mana Izabella. Tagad viņa nolēmusi meklēt savu ticības ceļu. Un to viņa sāk ar budisma apguvi. Viņai Rīgā kāds sludinātājs par pusvelti uzdāvinājis grāmatu. Visu vakaru viņa jūsmoja, cik tam jauneklim bija dziļš un noslēpumains skatiens.
Turklāt viņš apgalvojis, ka no Izabellas strāvojot dievišķa gaisma. Ar to Izabellai pietika, lai sāktu studēt grāmatu. Grūti jau viņai iet — Krišnas mācībai ir gandrīz 800 lapu. Izabella taču pieradusi lasīt tikai sieviešu žurnālus. Viendien skatos — viņa lasa tikai grāmatas beigas un krāsaino bildīšu parakstus.
Vakar viņa paziņoja, ka turpmāk pievērsīsimies veģetārismam — atteiksimies no gaļas zivīm, olām, kafijas, tējas, sīpoliem, ķiplokiem, olām. Grāmatā viņa parādīja par ko es pārvērtīšos, ja turpināšu ēst gaļu. Par dzīvnieku, protams. Es gan viņai teicu, ka mani neuztrauc, kas būs vēlāk, jo man gribas kārtīgi paēst tūlīt.
Pirms katras ēdienreizes Izabella skaita lūgšanas — “Hare Krišna, hare Krišna” — un pie kaut kāda vīrieša (tas esot svētais) bildes liek ēdiena ziedojumu. Nu galīgi traka! Būtu taču labāk pievērsusies luterāņiem. Bet tur jau laikam komplimentus nesaka.
