Virs tīruma kūpēja migla. Kaut kur tālumā sasaucās dzērves. Tā mazliet skumji, kā katru rudeni. Kaut kur tālu aiz miglas vāliem čīkstēja akas vinda…
Kādi soļi klusi gāja ierasto ceļu pa rasas pielieto zāli. Tā noticis simtiem gadu pirms mums un būs varbūt simtiem pēc mums.
Taču tad atnāca vējš, sapurināja manus matus un notrauca no kokiem miglu, kas līdzīgi skumjām ik rudeni pārņem cilvēka dvēseli.
Vienā mirklī iedegās dzeltenās un sarkanās kļavu lapas, liekot sirdī ielīt mazumiņam prieka. Prieka par to, ka spējam stāvēt pāri skumjām, pāri vientulībai. Ieskatieties dzeltenā kļavas lapā. Tā glabā tik daudz siltuma un mīlestības. Paturiet to savā sirdī, un rudens varbūt nešķitīs tik drūms. Laiks aizsteigsies, un būs daudz vieglāk sagaidīt jaunu pavasari, kad atkal briedīs pumpuri, pilēs pavasarīgas lietus lāses, liekot no zemes spraukties jauniem asniem.
