Iespējams, taisnība tiem dēkaiņiem, kuri uzskata, ka dzīve ir raiba kā dzeņa vēders vai pupas zieds, un paši iet pa šo dzīvi, “knipjus sizdami”. Taču romantiskajiem melanholiķiem pasaules uztvere nereti ir citāda. Tā pulsē kā gadalaiki — ziedošā pavasara kalni un lejas mainās ar miglas klātajiem līdzenumiem un vietām, kur pirms aizlidošanas uz siltajām zemēm pulcējas dzērves. Šāda dzīve ir diezgan rāma un iepriekš paredzama. Un tomēr arī klusie ūdeņi mēdz būt ļoti dziļi.
Klusa un saprotoša
Inese (vārdi rakstā mainīti — aut.) klasē bija visklusākā meitene, labi mācījās, dziedāja korī un meiteņu ansamblī, daudz lasīja un maz interesējās par zēniem. Klasesbiedri viņu respektēja un izturējās ar cieņu — ja Inese ko teica, ņēma vērā. Tomēr nekāds zelta gabaliņš meitene arī nebija — kad klasē nolēma izjokot kādu skolotāju vai stundu laikā pazust no skolas, Inese bija kopā ar visiem. Meitenes Inesei uzticēja noslēpumus, jo viņa prata klusēt un, zinādama, ko citi nezināja, dažkārt novērsa kādu konfliktu vai samierināja sanaidojušos draugus.
Klasē bija divi zēni, kuriem Inese kļuva par angļu valodas “skolotāju”. Lai puikas būtu sekmīgi, bija vajadzīga palīdzība. Skolotāja Inesei lūdza kopā ar Valdi un Ivaru mācīties. Pēc neilga laika zēnu sekmes uzlabojās, bet jauniešu attiecības sarežģījās. Izveidojās parastais trijstūris — viena meitene un divi puiši. Valdis, kurš meitenei nepievērsa uzmanību, Inesei patika, bet Ivars, kuru viņa neievēroja, meitenē iemīlējās.
Kā ar brāli
Lai gan Valdis Inesei ļoti patika, viņa to neizrādīja, bet Ivara uzmanības apliecinājumus tomēr nenoraidīja. Puisis viņu prata tik nemanāmi “ietīt” savas mīlestības plīvurā, ka Inese, esot ar viņu kopā, jutās labi. Pastaigājoties vai kopīgi mācoties, meiteni apņēma miers un drošības izjūta. Taču, viņasprāt, tā varētu būt, ja blakus ietu arī brālis, kura viņai nebija. Inese bija pārliecināta, ka tikai Valdis ir viņas īstais puisis.
Ivaram par viņas jūtām nebija ne jausmas, lai gan viņš ievēroja, ka Inese bieži vien lūkojas tālumā.
Valdis atvadās
Kad trijotne mācījās vidusskolas pēdējā klasē, Valdim autokatastrofā aizgāja bojā tēvs, un puisis sāka strādāt un mācīties vakarskolā. Nelaime ģimeni skāra tik smagi, ka drīz vien saslima arī māte, un Valdim vajadzēja rūpēties par jaunāko brāli. Mācību gads vēl nebija beidzies, kad Valda ģimene pārcēlās uz Rīgu pie vecvecākiem.
Puisis atvadu ballītē, kad klase pulcējās vienā no skolas kabinetiem, it kā bez emocijām šķīrās no dzimtās mazpilsētas un klasesbiedriem. Neviens neievēroja ne skumjas, ne saviļņojumu Valda uzvedībā, tāpat nepamanīja, cik ļoti Inesei tovakar gribējās būt uzmanības centrā. Meitene smējās, dejoja, jokojās un stāstīja anekdotes. Tikai Ivars ievēroja, kā Inese klusi izslīdēja pa durvīm un vairs neatgriezās. Visi Valdi pavadīja līdz viņa dzīvoklim un šķīrās, lai satiktos Rīgā, jo Valdis viņus ielūdza ciemos.
Ar bildinājumu kavējas
Ineses dzīve it kā nemainījās. Viņa labi nokārtoja eksāmenus un iestājās universitātē, jo gribēja būt skolotāja. Ivars vienmēr centās būt viņas tuvumā, arī ar meitenes vecākiem bija sadraudzējies, un Ineses omīte puisi jau sauca par znotiņu. Sākumā Ivars jutās neveikli, bet Inese izlikās, ka omes teikto nedzird. Viņa mājās ieradās nedēļas nogalē, bet Ivars mācījās apsaimniekot no vectēva mantoto lauku saimniecību.
Viņš cerēja, ka Inese būs vietējās skolas skolotāja un viņi abi veidos ģimeni, kura sakuplos viņa senču sētā. Par šo nodomu Ivars Inesei neko neteica, jo uzskatīja, ka tam laika diezgan. Lai viņa studē, bet, kad saņems diplomu, viņš Inesi bildinās. Abu tikšanās reizēs Inese pret Ivaru izturējās kā pret brāli, bet puiša sirds no mīlestības bija vai apreibusi, tomēr lūpas klusēja. Inese vēlāk atzinās, ka viņa gaidījusi, kad Ivars par savām jūtām sāks runāt, taču tā arī nesagaidījusi.
Laimīga tikšanās
Tautā saka — cilvēks domā, Dievs dara. Kas zina, vai to var attiecināt uz Ivaru, taču viņa sapnis nekad nepiepildījās. Inese gan kļuva par skolotāju, bet tikai ne dzimtajā pusē. Pēdējā kursā meitene, nevienam nesakot, apprecējās ar Valdi… Kā tas notika? Abi nejauši satikās kādā koncertā. Valdis Inesi pēc tam uzaicināja uz kafejnīcu, kur diezgan daudz iedzēra. Viņš bārstīja komplimentus un izturējās diezgan bravūrīgi, taču Inese no laimes staroja. Viņa bija satikusi savu pirmo mīlestību, un viņš pievērsa meitenei tik lielu uzmanību!
Viņi tikās Valda ģimenes dzīvoklī, un Inesei puiša mātei un vecvecākiem vajadzēja izstāstīt, kas notiek dzimtajā mazpilsētā. Valda māte, esot ar Inesi divatā, paspēja pačukstēt, ka Valdis sācis dzert un katru dienu kļūstot arvien ļaunāk. Inese nespēja tam noticēt. Kas par to, ja tā arī būtu? Esot puisim blakus, viņa no dzeršanas atturētu. Viņa savu laimi satvertu tik cieši, ka viss mainītos, un Valdis atkal būtu tas pats optimistiskais joku stāstītājs kā skolas laikā. Viņi sāka satikties arvien biežāk, līdz Valdis palika pie Ineses istabiņā, ko studente īrēja pie kādas vecākas kundzes. Inese bija kā apreibusi, un viņai pat netraucēja no Valda plūstošā alkohola dvinga. Galvenais — viņas sapņu vīrietis bija blakus!
“Es vienmēr būšu te”
Pēc pāris mēnešiem kādā ziemas vakarā Valdis, kā vienmēr iereibis, it kā jokojot sacīja: “Man nemaz negribas iet projām, precēsimies, tad es vienmēr būšu te”. Viņš neteica — tad es vienmēr būšu pie tevis… Taču aplaimotā Inese to pat nepamanīja.
Pēc mēneša abi salaulājās un kopā ar Valda radu un draugu pulciņu kāzu vakaru pavadīja kādā restorānā. Inese savējiem par to neko neteica, jo vecāki necieta dzērājus. Kad neko nevarēs mainīt, tad arī vecāki samierināsies. Taču vecāki nesamierinājās, viņi uzzināja par Valdi daudz slikta un neko labu no šīm laulībām negaidīja. Tomēr Inese bija kā apmāta. Pēc strīda ar vecākiem dusmās aizcērtot durvis, viņa nokliedza, ka iztiks bez viņu svētības, jo ir laimīgākā sieviete pasaulē.
Taču Ivaram sākās dzīves melnākās dienas. Viņa laime bija aizgājusi pa maldu ceļu. Ivars Valdi pazina un saprata, ka Inese nespēs neko mainīt — Valdis vienmēr rīkojās pēc sava prāta. Ivars intuitīvi juta, ka Valdis Inesi nemīl un laulībām ir kāds aprēķins.
