Par to, ka augusta vidū Odzienā pazudis jaunietis, policija “Staburagam” neziņoja. Neziņoja arī par to, ka Daugavā 22. augustā atrastas jaunieša mirstīgās atliekas. Tāpēc vietējo ļaužu valodās šis gadījums ar baumām apaudzis kā sniega bumba, ripojot no kalna. Savas aizdomas un bažas “Staburagam” uzticēja arī vairāki lasītāji.
To, kā bija patiesībā, domāju, zina tikai Daugava. Jānis Kalniņš to vairs nevar pastāstīt. Taču Inga, Jāņa māte, piekrita atklāt savas dzīves visgrūtākos mirkļus.
Ļoti jūtīgs zēns
– Manam dēlam Jānim aprīlī apritēja 18 gadu. Viņš mācījās Ērgļos. Jānis bija ļoti jūtīgs zēns. Atceros, kad es viņu kādreiz bāru, viņš man nekad nerunāja pretī – iegāja savā istabā un raudāja. Tad mēs tūliņ izlīgām. Tagad vakaros lasu viņa sūtītās īsziņas. Tās vienmēr bija ļoti mīļas. Piemēram, dzimšanas dienā viņš man atsūtīja apsveikumu: “Lai tev šī ir brīnišķīgākā diena!”. Ja dēlam kādreiz gadījās aizkavēties, viņš man tūliņ piezvanīja. Kad skolā bija salidojums, Jānis man piezvanīja no cita telefona, jo viņa tālrunis bija izlādējies, un teica, ka pārnakšņos pie drauga.
Tālrunis klusē
Pirmdien, 18. augustā, Jānis ar draugiem Mārci (ar viņu dēlu saistīja ilga draudzība) un Ruslanu (ar viņu Jānis draudzējās tikai pēdējā laikā) nolēma braukt uz Pļaviņām pie kādas meitenes svinēt vārdadienu. Vēlāk izrādījās, ka devušies nevis uz pilsētu, bet Klintaini, netālu no “Liepkalnu” ceptuves. Pie mašīnas stūres sēdēja kāds jaunietis no Vietalvas, kuru nepazinu. Jānis solījās būt atpakaļ ap pulksten 22. Tieši ap to laiku es zvanīju, domāju, pabraukšu viņam pretī, taču tālruni neviens necēla. Pēc tam zvanīju ap pusnakti – tālrunis nebija zonā.
Meklēšana bez rezultātiem
Otrdien prāts bija nemierīgs, bet vidējais dēls nomierināja, jo arī Ruslana nebija mājās. Nakti negulēju, trešdien aizbraucu pie Ruslana, kurš mājās bija atgriezies otrdien ap pusdienlaiku. Kad jautāju, kur Jānis, viņš tik raustīja plecus un teica, ka alkoholu svinībās lietojuši ļoti maz. Tad aizbraucu pie Mārča, paņēmu viņu līdzi mašīnā, lai parāda, kur viņš pēdējo reizi redzējis Jāni. Draugs stāstīja, ka dēls bija pazaudējis telefonu, krietni dzēris un gribējis kājām iet uz Odzienu piezvanīt mātei, lai brauc pretī. Kad Mārcis viņu gribējis atrunāt, Jānis viņam iesitis. Mārcis par to apvainojies un gājis atpakaļ uz viesību namu. Pēdējoreiz viņš redzējis, ka Jānis sēž šosejas malā un raud. Kad izmisumā gribēju sākt meklēt dēlu, Mārcis mani pieveda pie Daugavas, kur Jānis it kā peldējies ar divām meitenēm. Meklēšanai nekādu rezultātu nebija.
Pavīd cerība
Zvanīju Aizkraukles policijai. Tur man iedeva Pļaviņu vecākās inspektores Ņinas Maškovas numuru. Lai gan viņa bija atvaļinājumā, tomēr uzklausīja manu nelaimi un teica, ka jāsazinās ar policijas inspektoru Džamalu Kurbanovu, bet neatteica man palīdzēt meklēšanā. Aizbraucām pie meitenēm, kuras rīkoja svinības. Taču arī viņas neko jaunu nevarēja pastāstīt. Policiste vēl pie meitenēm palika, bet es braucu mājās pabarot dēliņu, kuram ir tikai divi mēneši. Tad zvanīju Džamalam Kurbanovam, viņš teica, lai paņemot fotogrāfiju un braucot rakstīt iesniegumu. Policijas iecirknī vēl lika piezvanīt uz mājām, lai pārliecinātos, vai dēls jau nav atgriezies. Kabinetā bija arī policists Ivars Čevers, kurš, ieraudzījis fotogrāfiju, teica, ka Jānim līdzīgu puisi ar pudeli rokā redzējis iepriekšējā vakarā jautrā kompānijā. It kā pavīdēja maza cerība, ka Jānis dzīvs, taču ar prātu nespēju izskaidrot, kāpēc viņš par sevi nepaziņo. Jānis nebija klaiņotājs. Džamals teica, lai neuztraucoties, rīt sākšot meklēšanu.
Atsaka “Degpunktam”
Ceturtdien zvanīju Džamalam un jautāju, vai meklēšana sākusies, viņš atbildēja: “Gaidiet!” Vakarā piezvanīja mana radiniece, kura bija aizbraukusi pie dziednieces Veronikas. Viņa bija teikusi, ka Jānis nav dzīvs un esot ūdeni, no dzīves viņam palīdzējuši aiziet draugi. Taču viņu tik drīz neatradīšot. Tāpēc es pēc tam piezvanīju televīzijas raidījumam “Degpunkts” un atteicu izsaukumu. Televīzijas darbinieks diezgan dusmīgi noteica, lai tik ticot visādām tantēm, viņi būtu vairāk palīdzējuši.
Atrod draugi
Piektdien ap 12 man piezvanīja Edgars, kurš viesojās pie paziņām, un teica: “Braucam! Jānis ir atrasts.” Meklēšanu uz savu roku bija sākuši draugi. Arī Mārcis un Ruslans. Jānis gulēja ūdenī. Zvanījām Džamalam. Viņš bija Aizkrauklē. Policisti atbrauca pēc divām stundām. Jānis visu šo laiku gulēja ūdenī. Bija uzvalkā, ausīs viņam bija austiņas. Ap muti — zilums, droši vien nobrāzums no akmeņiem. Džamals teica, lai es braucu pēc autobusiņa, ar ko Jāni aizvest uz morgu. Braucām pec tā uz Odzienu. To nevienam nevar izstāstīt, kā man bija ap sirdi. Ekspertīzes slēdziens apstiprināja, ka Jānis nav miris vardarbīgā nāvē. 28. augustā Jāni guldījām kapsētā. Bija ļoti daudz pavadītāju. Kāds Jāņa draugs uz bērēm bija atbraucis no Anglijas. Iztaujājot ballītes dalībniekus, katram bijis citāds stāsts.
Tas nav pārkāpums
Raksta tapšanas gaitā sazinājos ar vecāko iecirkņa inspektori Ņinu Maškovu, diemžēl viņa no komentāriem atteicās — viņa nekā par šo lietu nezinot (Džamals Kurbanovs bija atvaļinājumā). Aizkraukles rajona policijas pārvaldes priekšnieks Ivars Zirnis paskaidroja, ka ne visas ziņas vienmēr publicē policijas hronikā. Katrs gadījums tiekot atsevišķi izvērtēts. Dažkārt bojā gājušā tuvinieki lūdzot ziņu nepublicēt, dažkārt to nepublicē, la netraucētu izmeklēšanai. Konkrētā gadījumā nekādu policijas pārkāpumu neesot.
***
Mans mērķis nebija veikt izmeklēšanu, bet uzrakstīt rakstu, lai lasītājs padomātu – par ballītēm, par alkohola lietošanu, par draudzību, par cilvēcību, par pienākumu … Lai nekad nevienai mātei naktī nebūtu jāsatrūkstas no durvju čīkstēšanas, pa kurām neviens neienāk…
