Sarkanā Krusta organizētajās pirmās palīdzības sniegšanas sacensībās Rīgā bērniem piedāvātas vardarbīgas, teju šausmu filmu cienīgas situācijas. Vienā no tām 7. — 12. klašu skolēni noskatījās, kā sektas līderis “pārgriež” bērnam rīkli. Pēc tam viņi centās glābt cietušo. Protams, apsveicami, ka, redzot asins plūdus, palīdzības sniedzējs neapjūk un var palīdzēt, tomēr vai tiešām sacensībās jāiekļauj tik vardarbīgi un baisi skati? Šādas situācijas modelēšana drīzāk iederētos profesionālu glābēju apmācības programmā, nevis bērniem domātās sacensībās.
Turklāt jāņem vērā, ka, visticamāk, satracinātais sektas līderis šajā mirklī ir neaprēķināma persona un diezin vai mierīgi noskatīsies, kā pusaudzis cenšas no nāves glābt viņa upuri. Pavisam viegli par upuri šādā situācijā var kļūt pats palīdzības sniedzējs. Reiz Latvijā tā jau notika, kad, mēģinot apturēt satracinātu maniaku, nāvējošus ievainojumus guva tie, kuri centās viņu apturēt. Vispareizāk šādā situācijā bērnam būtu bēgt projām un, tikai nokļūstot drošībā, meklēt palīdzību. Turklāt diezin vai pusaudzim pietiks zināšanu, lai tiešām palīdzētu. Spēle tikai ir un paliek spēle, izjūtas reālajā situācijā ir pavisam citas.
Arī citi uzdevumi bija visai šausminoši, piemēram, nomierināt narkomānu, kad tas ar auto notriecis puisēnu, viņam blakus meitene, kura pārdozējusi narkotikas…
Par šādiem, bērniem nepiemērotiem uzdevumiem, sašutuši arī Valsts Bērnu tiesību aizsardzības inspekcijas darbinieki. Viņi sola apzināt visus bērnus, kuri piedalījušies šajās sacensībās un izvērtēt, vai viņi nav guvuši psiholoģisku traumu, nepieciešamības gadījumā pieaicināt psihologus.
Šādu ainu iekļaušana bērniem domātās sacensībās atklāj, cik ļoti sabiedrība ir notrulinājusies, necenšoties viņus pasargāt no bīstamām situācijām, bet gan piedāvājot tās kā parastas un ikdienišķas, kurās bērnam ir pa spēkam palīdzēt un vērst visu par labu. Statistika gan liecina pavisam ko citu — pat pieredzējuši speciālisti šādos mirkļus visbiežāk ir bezspēcīgi un pirmām kārtām domā par pašu, nevis cietušā drošību.
