Aizvadītā nedēļās nogale noslēdzās ar Lielo talku “Par tīru un zaļu valsti. Dāvana Latvijai 90. gadadienā”. Akcija jau pati par sevi ir ļoti apsveicama lieta, tikai vai ar vienreizēju pasākumu izmēzīsim Latviju no netīrības un gružiem? Manuprāt, Latvijai jābūt tīrai katru dienu, tikai kas mums to iemācīs?
Diemžēl politiskajā dzīvē problēmu risināšanai ar vienu akciju nepietiek. Pagājušajā nedēļā vēl arvien turpinājās diskusijas par Ivara Godmaņa algu iesaldēšanas ideju.
Prieks, ka aktīvi darbojas arodbiedrības. Atsaucoties Ministru prezidenta Ivara Godmaņa lūgumam iesniegt priekšlikumus 2009. gada valsts budžeta ieņēmumu uzlabošanai, Latvijas Brīvo arodbiedrību savienība (LBAS) nosūtījusi vēstuli. Tajā norādīti vairāk nekā 10 iespējamo veidu, kā valstij būtiski palielināt ieņēmumus un samazināt izdevumus, vienlaikus saglabājot plānoto algu pieaugumu zemu atalgotajām profesijām. Domāju, jautājums par algu iesaldēšanu iekšlietu sistēmas, veselības aprūpes, izglītības un kultūras darbiniekiem nav nemaz diskutējams. Algu pielikumam ir jābūt, jo tas ir izdzīvošanas jautājums.
Domāju, vērā ņemams ir arī LBAS piedāvātais kompromisa variants — algas uz gadu tiek iesaldētas tiem budžeta sektorā strādājošajiem, kuru atalgojums pārsniedz 1000 latu robežu. Jāpiekrīt Valsts kontrolierei Ingunai Sudrabai, kura uzskata, ka valdība nav rīkojusies pareizi, tēriņu samazināšanai pieejot tikai matemātiski. Viņasprāt, jānotiek starpnozaru diskusijām, jo tad varētu noskaidrot, kur izdevumus patiešām varētu samazināt un kur to nevar atļauties. Jādomā, ka trešdien iecerētā Godmaņa tikšanās ar Saeimas opozīcijas frakcijas “Jaunais laiks” deputātiem, kuri sagatavojuši grozījumus Ministru kabineta iekārtas likumā, kas paredz līdz 2011. gadam neveidot jaunus īpašu uzdevumu ministru sekretariātus, bet jau izveidotos likvidēt likuma noteiktaja kārtībā līdz 2009. gada 1. janvārim, ieviesīs kādas jaunas nianses nākamā gada budžetā. I. Godmanis gan apšauba sekretariātu likvidēšanas un reorganizācijas lietderību. Latvijas Bankas prezidents Ilmārs Rimšēvičs gan izteicies, ka valsts pārvalde Latvijā ir viena no dārgākajām Eiropā — tai tiek tērēti apmēram 20 procentu no budžeta. Lai gan bieži stāstām anekdotes par igauņiem, varbūt mums tomēr der no viņiem pamācīties — viņi tērē tikai 7,6 procentus no budžeta. Vidēji Eiropā šis skaitlis ir 15. Tātad mūsu valdībai rezerves ir.
Pieņemamāka šķiet arī Zaļo zemnieku frakcijas priekšsēdētāja Augusta Brigmaņa trešdien paustā ideja, ka algu iesaldēšanas vietā vajadzētu palielinat budžeta deficītu līdz 2,5 vai pat 2,9 procentiem. Tas nepārsniedz Māstrihas līguma noteikto maksimumu — trīs procentus. Premjers gan brīdināja, ka tai var būt nepatīkamas sekas nākotnē.
Piektdien daudzus pārsteidza Valsts prezidents Valdis Zatlers. Viņs noraidīja ārlietu ministra Māra Riekstiņa priekšlikumu virzīt Saeimas deputāti Vairu Paegli par Latvijas vēstnieci Apvienoto Nāciju Organizācijā. Ir jau labi, ka prezidentam ir savs mugurkauls, bet viņa lēmumiem vajadzētu būt pamatotiem. Prezidentu neapmierina, ka uz Ņujorku brauktu politiķe, nevis dipomāte, un ka starptautiskajā praksē neesot pieņemts, ka informācija par vēstnieka iecelšanu tiekot apspriesta publiski, kamēr par to nav vēl bijis Valsts prezidenta lēmums. Kaut kā nepārliecinošs arguments. Vai tad darbošanās politikā ir grēka darbs? Saeimas Eiropas lietu komisijas priekšsēdētāja Vaira Paegle gan šim amatam būtu ļoti piemērota kandidatūra — viņa pārzina Eiropas jautājumus, viņai ir nepieciešamās specifiskās zināšanas un iemaņas pienākumu veikšanai ANO, ir grāds diplomātijā, turklāt vēl ļoti labas zināšanas angļu valodā, kas nav mazsvarīgs faktors šajā darbā. Drīzāk gan izskatās, ka politiskās intereses triumfē pār profesionālajām. Jau iepriekš neoficiāli izskanēja versija, ka šim amatam varētu virzīt arī Valsts prezidenta kancelejas vadītāju Eduardu Stipro. Tā kā par to rakstīja masu mediji, ārlietu ministrs Māris Riekstiņš žurnālistiem paziņoja, ka viņš šim amatam piedāvājis kandidēt Vairai Paeglei, kura atbilst tiem profesionālajiem kritērijiem, kas nepieciešami vēstniekam.
Atraidītā vēstnieces amata kandidāte tautpartijiete nav mierā ar prezidenta lēmumu un nolēmusi vērsties pie tiesībsarga izvērtēt, vai, atsakoties virzīt amatos politiķus, nenotiek šo personu diskriminācija un cilvēktiesību pārkāpums.
Šķiet, tikai dabas ritējumam gar politiskajiem notikumiem nav nekādas daļas.
Dārzos briest raža, un dižākais mākslinieks rudens nenogurstoši steidz izkrāsot Latviju, kaut vai tā lai iepriecinātu cilvēkus.
Ināra Sudare, lapu redaktore
