Jaunais mācību gads skolās sākās ar patīkamu ziņu — valdība pirmklasnieku brīvpusdienām atvēlēja gandrīz 1,2 miljonus latu jeb viena skolēna ēdināšanai — 80 santīmu dienā. Pēc ēdināšanas uzņēmumu vadītāju domām, šī summa tomēr ir pārāk maza, lai pagatavotu veselīgu un uzturvielām bagātu maltīti, tāpēc daudzviet piemaksā pašvaldības. Brīvpusdienu piešķiršana pirmklasniekiem, ir viens no tiem gadījumiem, kad valstī tiešām domā par atbalstu bērniem un vecākiem.
Jaunais mācību gads skolās sākās ar patīkamu ziņu — valdība pirmklasnieku brīvpusdienām atvēlēja gandrīz 1,2 miljonus latu jeb viena skolēna ēdināšanai — 80 santīmu dienā. Pēc ēdināšanas uzņēmumu vadītāju domām, šī summa tomēr ir pārāk maza, lai pagatavotu veselīgu un uzturvielām bagātu maltīti, tāpēc daudzviet piemaksā pašvaldības. Brīvpusdienu piešķiršana pirmklasniekiem, ir viens no tiem gadījumiem, kad valstī tiešām domā par atbalstu bērniem un vecākiem. Taču ne vienmēr labos nodomus izdodas tikpat labi īstenot. Proti, daudzās mazo lauku skolu virtuvēs pirmklasnieku īpašā ēdināšana krietni apgrūtina un sarežģī ikdienas darbu. Jo, ja reiz valsts maksā par pusdienām, tad arī nosaka ēdienkarti. Bērnu un ģimenes lietu ministrija kopā ar Veselības ministriju izstrādājusi Ministru kabineta noteikumus, kādai jābūt pirmklasnieka ēdienkartei. Kādas firmas, kura nodrošina ēdināšanu astoņās skolās, īpašnieks domā, ka “jaunie valdības noteikumi par brīvpusdienām ir pieņemti, labu gribot, taču neesmu pārliecināts, ka tos ir sagatavojuši cilvēki ar reālu pieredzi sabiedriskajā ēdināšanā. Ievērojot šos noteikumus, bērniem būs liegta iespēja baudīt daudzus latviešu tradicionālos ēdienus — sautējumus, gaļas zupas, žāvētu gaļu, arī siļķi.”
Sarunājoties ar vairāku Aizkraukles rajona pašvaldību darbiniekiem, skolotājiem, ēdināšanas uzņēmumu īpašniekiem un virtuves darbiniekiem, secinu, ka “brīvpusdienu plāna” ierosinātāji patiešām ir ļoti tālu no ikdienas lauku skolās. Ministru kabineta izdoto “grāmatu” ar nosacījumiem, norādījumiem, prasībām un receptēm, kā būtu jābaro pirmklasnieki, lauku skolās tikpat kā neizmanto. Kāda ēdināšanas uzņēmuma īpašniece, kura gatavo skolēniem pusdienas jau gandrīz divdesmit gadu, domā: “Ja mums pēc šīs “grāmatas” jāgatavo speciāli pirmklasniekiem, tas nav iespējams. Pirmkārt, pusdienas vairs nemaksās astoņdesmit santīmu, bet vismaz divus latus. Protams, mēs varam pagatavot teļa aknas, ābolu krēmu un sakņu biezzupu, bet vai tas ir vajadzīgs? Ēdienkarte regulāri tiek saskaņota ar skolas medmāsu, tajā iekļauti gan svaigi dārzeņu salāti, kefīrs, zupas un dārzeņi.”
Citās pašvaldībās teic, ka apgrūtinoši pieprasītie pārskati par izmantojamajiem produktiem, to daudzumu un atbilstību noteikumiem. Arī tas, ka pie viena galda sēdošajiem bērneļiem šķīvja saturs varētu būt stipri atšķirīgs, ir viens no iemesliem, kāpēc daudzās skolās tomēr visus joprojām baro vienādi. Pirmklasniekam jāgatavo speciāli, bet, tiklīdz viņš mācīsies 2. klasē, varēs ēst to, ko visi. Tad jau iznāk, ka teorētiski pēc gada mazie varēs ēst mazāk kvalitatīvu, sliktāku un nesabalansētāku pārtiku.
