Kad sākas septembris, sirdī kaut kas sarosās, jo tas ir mans mēnesis. Vecāmāte kādreiz teica: “Tu esi dzimusi zīmīgā laikā — gandrīz vienā dienā ar Kārli Ulmani.” Bērnībā man nebija ne jausmas, kas tas tāds Ulmanis, domāju — varbūt radinieks. Vēlāk, kad sapratu, jutos lepna — tomēr kaut kāda kopsakarība ar tādu dižvīru.
Patiesībā septembrim vajadzētu uzjundīt nedaudz skumju un nožēlas, jo pagājusi taču vasara. Kuru katru nakti salna var “nolauzt” skaistos gladiolu šķēpus un nokost visu citu dārza krāšņumu. Paveros augšup un redzu pīlādžu sarkanos ķekarus, tā tad arī ir galvenā septembra krāsa, kuru rudens ar dāsnu roku iemet koku lapās, zaļumu atstājot vien eglēm un priedēm.
Nedēļa un devītais mēnesis šogad sākās vienā dienā — pirmdienā. 1. septembrī man vienmēr gribas iet uz skolu, kaut ģimenē vairs nav neviena, kam mācībām būtu jāpošas. Šajā dienā vienmēr sveicu māti, skolotāju ar gandrīz pusgadsimtu ilgu darba stāžu. Redzu, cik nostalģiski viņa pa logu vēro bērnus, kuri ar ziediem rokās steidzas uz skolu. Tā ir gadu gaitā nostiprinājusies iekšēja nepieciešamība būt saistītai ar jomu, kurai esi atdevusi visu mūžu. Domāju, tā jūtas katrs skolotājs, kurš savu profesiju mīl un neuztver tikai kā maizes darbu.
Drukātajos medijos septembris nozīmīgs arī tāpēc, ka jāsāk domāt par abonēšanas kampaņu. Jāpieņem būtisks lēmums — cik nākamajā gadā maksās laikraksta eksemplārs. Jāizsver visi par un pret, jo zinām taču, kāda ir inflācija, ka smaga būs apkures sezona un valdība aicina visās lietās taupīt. Ko varētu ietaupīt mēs, avīžnieki? Mums tāpat par visu jāmaksā tik, cik prasa. Kā ikvienam veikalā. Pasts palielina tarifus, piekrišanu neprasot, un izdevējiem tie jāierēķina izdevumos. Papīram, tipogrāfijas pakalpojumiem cenas pieaug, un mums ar to jāsamierinās. Mēs varētu palielināt reklāmas cenu, taču, zinot pašreizējo ekonomisko situāciju, varam pavisam palikt bez reklāmas. Lasītājiem tas, protams, patiktu, bet tad avīzi abonēt varētu tikai retais — tik dārga tā būtu.
Aizvadītajā nedēļā sabiedrību šokēja Ministru prezidenta Ivara Godmaņa paziņojums “iesaldēt” algas visiem valsts iestādēs strādājošajiem, tātad arī medicīnas darbiniekiem, skolotājiem un policistiem. Tā valsts varētu ietaupīt apmēram 182 miljonus latu. Šāds nepopulārs lēmums ir likumsakarīgs, kad valsts kases pildījums strauji rūk un jauns pienesums nav gaidāms. Domāju, Godmanis labi apzinās, ka zāģē zaru, uz kura pats sēž, proti, riskē ar savu amatu. Taču cita varianta acīmredzot šobrīd nav, jo ekspremjera Aigara Kalvīša septiņu “trekno gadu” solīšanas akcija ir ar troksni izgāzusies. Tās bēdīgās sekas nu jāmēģina saglābt tautas šokēšanā pieredzējušajam Ivaram Godmanim.
Iespējams, ieguvējas būs privātfirmas, uz kurām aizies labi speciālisti, jo līdz šim bija otrādi — valsts iestādēs garantētas salīdzinoši lielas algas, dažādas prēmijas, citi bonusi un diezgan brīvs darba režīms — katrā ziņā bez pārstrādāšanās. Un, ja vēl amats ir ar plašām blakusienākumu iespējām, tad var dzīvot, cepuri kuldams, par valsts problēmām galvu īpaši nelauzot. Bēdīgāk būs, ja “samazinās” vienkāršāko darbiņu veicējus un viņi papildinās bezdarbnieku rindas.
Daudz domāju par Gruziju. Esmu bijusi šajā valstī un pazīstu vairākus gruzīnu inteliģences pārstāvjus, gudrus un ļoti lepnus cilvēkus, arī neparasti viesmīlīgus un dāsnus. Nespēju iedomāties, ka skaistās Kaukāza kalnu ainavas, kas ieskauj gruzīnu zemi, papildina nevis mākoņu kupenas, bet sprādzienu radīto dūmu mākoņi, un kalnu ielejās dzidrā ledāju ūdens čalošanu upītēs pārmāc krievu tanku dārdoņa. Miera šajā zemē nav joprojām. Eiropa Krievijai tikai nenopietni pakrata ar pirkstu, un sapni par impērijas atdzimšanu lolojošā Maskava var turpināt darīt visu, kas tai ienāk prātā. Mani nespēj ietekmēt Krievijas propagandas mašīnas cenšanās nomelnot Gruziju, jo zinu, kā ir patiesībā. Diemžēl daudzi nezina un paļaujas tam, ko dzird un redz krievu televīzijas kanālos.
Joprojām dzirdam nenotikušā referenduma atskaņas. Man gan nepatīk apzīmējums ”nenotikušais”, jo viss jau patiesībā notika, tikai iznākums nav tāds, uz kādu daļa sabiedrības cerēja. Galvenais ieguvums ir tas, ka valdība tiešām ir sarosījusies. Daži piemēri. Pagājušās nedēļas nogalē saņēmām ziņas no Labklājības ministrijas. No nākamā gada par maternitātes, paternitātes un vecāku pabalsta saņēmējiem valsts veiks sociālās iemaksas. Tas nozīmē, ka mātes un tēvi būs sociāli apdrošināti un bērna audzināšanas laiku ieskaitīs personas apdrošināšanas stāžā.
Otrs svarīgs jaunums — no 2009. gada 1. janvāra pensionāri un invalīdi saņems piemaksu pie vecuma un invaliditātes pensijas 70 santīmu par katru līdz 1996. gadam uzkrāto apdrošināšanas stāža gadu. Šo piemaksu saņems visi neatkarīgi no pensijas apmēra. Tas, manuprāt, ir tieši referenduma panākums.
Jau likās, ka partiju dibināšanas bums ir galā, taču nē — sestdien nodibināta vēl viena jauna partija “Sabiedrība citai politikai”. Tas gan bija gaidāms, jo līdzšinējās biedrības ar tādu pašu nosaukumu darbība bija pārāk aktīva, lai pēkšņi tā vienkārši noplaktu. Arī Aigara Štokenberga aktivitātes visiem bija redzamas. “Mūsu metode ir taisnīgums, efektivitāte un profesionalitāte” — rakstīts partijas “manifestā”. Tur ir arī daudz citu skaistu frāžu, ekonomikas uzplaukuma un pārticīgas dzīves solījumi. Mēs tādas lietas esam dzirdējuši tik bieži un tik dažādā izpildījumā, ka jau šķiet banālas. Partijas valdes priekšsēdētājs būs bijušais “Parex bankas” viceprezidents Guntis Kokins. Jaunas partijas nodibināšana ir signāls, ka pašvaldību un arī Saeimas vēlēšanas vairs nav aiz kalniem. Politologi saskatījuši likumsakarību, ka Latvijā vēlēšanās parasti uzvar partija, kura nodibināta pēdējā vai priekšpēdējā gadā pirms vēlēšanām. Vai tā būs arī šoreiz?
Iepriekšējo nedēļu aizvadīju sēņu eiforijā. Brūni apšu kundziņi un baraviku kaudzes vilināja jebkurā tirdziņā, dižojās vai visos preses izdevumos, sēņu ēdieni bija iekļauti kafejnīcu ēdienkartēs. Pašai gan uz mežu izdevās izrauties tikai vienu dienu — sestdienā. Sēņotāju mežā, ka biezs. Mašīnas vai aiz katras priedīšu jaunaudzes. Grozu pildījums — kā nu kuram. Dabā viss notiek tāpat kā ik rudeni, kaut reizēm šķiet — viss sagriezies kājām gaisā un Amerikas kontinentā dzimušo viesuļvētru atskaņas jūtamas arī pie mums. Burciņās iesprostotais sēņu laiks ziemā mums atgādinās šo silto septembra sākumu un neparasti karsto svētdienu. Tiem, kam vēl atvaļinājums vai citādi brīvas dienas, lai izdodas piesēņot!
