Esmu diezgan aizrautīgs makšķernieks. Kā jau daudzi pensionāri. Te viendien, paņēmis savu metamo rīku, tā pavēlāk izeju no dzīvoklīša, lai dotos copēt uz tuvējā parka dīķi. Nokāpju stāvu zemāk, skatos – kaimiņiene. Koridorā sēž uz trepēm un asaras slauka. Būdams lāga vīrs, prasu: “Mīļā sirds, ko nīksti? Ejam labāk zivīs!” A šī iešņukstas balsī, tver mani pie rokas un lūdzas tā, ka dvēseli rauj laukā: “Teni, glāb!”.
Nudien nodomāju, ka tā kaimiņiene ir mani iekārojusi. Patiesībā jau sen biju nojautis. Mūždien viņa tā skatās, smaida. Bet nu arī lūdzas raudādama. Ko lai daru? Panika pārņem mani. Kā lai atsaku? Un, ja neatteikšu un to uzzinās sieva, kas tad notiks? Piepeši aptveru, ka neko savā dzīvē negribu vairs mainīt. Gribu mieru un saskaņu. Uzstājīgi un nelokāmi raujos ārā no kaimiņienes tvēriena, lai šmauktu prom.
“Man aizkrita durvis, netieku dzīvoklī, palīdzi atmūķēt!” šī nelaiž mani laukā.
Sajūta tāda… kā lācim, kas dabūjis ar zīli pa pieri. Tikmēr kaimiņiene turpina klārēt: “Biju aizskrējusi uz taksofonu. Zvanīju glābējiem, viņi atteicās braukt atmūķēt durvis. Viņiem finansējums limitēts. Zvanīju policijai, teica, ka viņi ne ar ko tādu nenodarbojas. Izpalīdzētu, ja tuptūzī būtu ielikts kāds kramplauzis, bet šodien viss policijas ķurķis kā izslaucīts.”
Man beidzot pielec: “Ak, durvis…”. Pats sabīstos, cik sāji skan mana balss. It kā es būtu vīlies. Samāksloti pasmaidu un solos glābt kaimiņieni. Izvelku no kabatas saliekamo nazi. Drusku paķimerēju slēdzenim, un tā ir vaļā. Kaimiņiene saka paldies un vienlaikus šausminās, ka atslēga dzīvoklim jānomaina, ja jau to tik vienkārši – ar kabatasnazi — var dabūt vaļā. Pavadot mani zvejā, viņa bilst, lai atceļā ienākot ar zivīm. Šī mums abiem uzcepšot. Ko viņa ar to domā?
