Šodien ir 23. augusts. Diena, kurā pirms 69 gadiem divas pasaules lielvaras — Vācija un Padomju Savienība — it kā noslēdza savstarpējās neuzbrukšanas līgumu, bet patiesībā izlēma vairāku mazo valstu likteni. Molotova — Ribentropa pakts ar slepenajiem protokoliem Latviju upurēja PSRS. Ar šo dokumentu beidzās mūsu valstiskā neatkarība un sākās pēckara pusgadsimtu ilgā okupācija.
Šajā dienā mēs vienmēr esam bijuši vienoti. Brīvības alku spārnoti un gatavi cīnīties par savu nākotni. Atceros 1986. gada 23. augustu. Todien grupa “Helsinki – 86” pie Brīvības pieminekļa Rīgā pirmo reizi rīkoja protesta akciju pret Molotova — Ribentropa paktu. Daudzi tad vēl baidījās no komunistiskā režīma un tikai klusībā bija kopā ar drosminiekiem, kuri ar karogiem un lozungiem piedalījās mītiņā. Taču tauta jau bija pamodināta, un protesta gars urdīja sirdis un prātus. Pēc trijiem gadiem tieši šajā dienā Latvijā, Lietuvā un Igaunijā jau vijās “Baltijas ceļš”, kad 600 kilometru garumā rokās sadevās visu triju Baltijas valstu iedzīvotāji. Viņi vienojās kopīgā vēlmē pēc brīvības un neatkarības. Žēl, bet manis toreiz nebija Latvijā, biju ekskursijā Moldāvijā. Tikai pēc atgriešanās no draugiem un kolēģiem uzzināju, ko esmu nokavējusi un cik daudz emociju viņi guvuši tajā neilgajā laikā, ko pavadījuši, pasniedzot roku viens otram un arī nepazīstamiem cilvēkiem.
Taču pēc pāris gadiem 23. augustā atkal viss notika — ugunskuru ķēde vienoja visas Baltijas valstis, izveidojot “Liesmojošo Baltijas ceļu”. Katram rajonam bija atvēlēts savs Rīgas—Pleskavas šosejas posms, kur vajadzēja ierasties un ceļa malā iedegt ugunskurus. Arī mēs, daži redakcijas darbinieki, ar darba “bobiku” devāmies turp un kūrām savu liesmojošo sārtu. Skanēja dziesmas, sprēgāja jautras valodas, dzirkstīja cilvēku skatieni. Tas, kurš to nav izbaudījis, nekad nespēs saprast, cik maz cilvēkam vajag, lai viņš būtu vienots vai ar visu pasauli un justos patiesi laimīgs.
Šodien rokās nesadosimies, ugunskurus neiekursim, jo vakar mēs iededzām “Gaismas tiltus”. Tas nekas, ka šī akcija bija veltīta Latvijas valsts 90. jubilejai, nevis 23. augusta aktivitātēm. Mēs, tie, kuri atceramies “Baltijas ceļu” un liesmojošos ugunskurus, to uztveram kā toreizējo kopīgo neatkarības cīņu turpinājumu, kaut arī kaimiņi — lietuvieši un igauņi – šoreiz gaismiņas vienlaikus neiededza. 23. augusts mums ir īpaša diena, un būtu labi, ja arī nākamās paaudzes to nekad neaizmirstu. Stāstīsim saviem bērniem un mazbērniem par to, ko esam piedzīvojuši!
