Skrīveriete Sabīne Zundāne vēstulē “Staburagam” ieteica uzrakstīt par apbrīnojamo Ivanovu ģimeni, kura dzīvo Skrīveru pagasta “Ozolzīlēs”. Aleksandrs ir luterāņu mācītājs, un viņi abi ar kundzi Astru jau vairākus gadus savā ģimenē pieņem audžubērnus, bāreņus vai vecāku pamestus bērnus.
Lai Dievs viņus svētī!
“Jau vairāk nekā gadu Astras un Aleksandra Ivanovu ģimenē dzīvo arī mana mazmeita Diāna, jo viņa ir bārene un pati šo ģimeni izvēlējās. Ivanovi ļoti mīl gan savējos, gan audžubērnus. Ģimenē valda labestība un sapratne. Mācītājs un viņa kundze vienmēr apvaicājas, vai vajag ko palīdzēt arī manā saimniecībā.
Esmu pateicīga par viņu palīdzību, kad man vajadzēja šķūnī savest ziemai sagatavoto malku. Astra ierosināja rīkot talku, un tad arī strādāja gan pieaugušie, gan bērni, pat mazais Ričards bija čakls palīgs. Astra ar Diānu un citiem bērniem palīdzēja arī baptistu draudzei. Paldies viņiem, un lai Dievs viņus svētī!” raksta Zundānes kundze.
Pēc nometnes ilgāk guļ
Kad ierados “Ozolzīlēs”, bija saulaina diena, un rīta rasa pagalma zālājā vēl nebija nožuvusi. Mājīgajā virtuvē brokastoja mazākie bērni Ņikita un Ričards. Abi piedāvāja tēju un cepumus, un pastāstīja, ka pārējie jau paēduši, bet viņiem māmiņa atļāvusi ilgāk pagulēt, tāpēc arī tēju dzerot vēlāk. Ģimene iepriekšējā vakarā atgriezusies no divu dienu nometnes, un bērniem rītā griboties ilgāk pagulēt.
Piecgadīgais Ričards kā īsts vīrs sasveicinoties deva roku. Ričards ģimenē ciemojas tikai vasarā, bet augusta beigās puisītis atgriezīsies Pestīšanas armijas bērnunamā Rīgā. Viņa māte ir cietumā, zēns tur arī piedzimis un pavadījis pirmos dzīves gadus.
Ričards bērnunamā atgriezties negrib, taču samierinās, jo zina, ka viņam ir mājas, māmiņa Astra un tētis Aleksandrs, kuri viņu mīl.
Izvēlas audžuģimenes misiju
Jautāju, kāpēc Astra un Aleksandrs nolēma kļūt par audžuģimeni bērniem, kuriem visvairāk trūkst vecāku mīlestības?
Par to domājusi Astras kundze, jo viņai bērni ļoti patīk. Pati dzimusi Pļaviņās astoņu bērnu ģimenē taču Aleksandrs ir vienīgais dēls. Interesanti, ka viņiem abiem pat sveši bērni “liptin līp klāt”. Tāpēc arī Skrīveru pagasta padomē radusies ideja piedāvāt Ivanoviem kļūt par audžuģimeni bāreņiem un pamestiem bērniem.
— Oficiāli audžuģimenes statusu ieguvām 2004. gadā, un to darīt mūs rosināja Skrīveru pagasta bāriņtiesas un sociālie darbinieki. Vispirms par to, protams, runājām ar saviem bērniem — meitu Sanitu un dēlu Raimondu. Viņiem iebildumu nebija. Patlaban meita Rīgā studē psiholoģiju, viņai ir 21 gads, bet gadu jaunākais Raimonds Rīgā strādā, — stāsta Aleksandrs Ivanovs.
Nemaksā pat minimālo algu
Kad lēmums bija pieņemts, Astrai un Aleksandram četrus mēnešus bija jāmācās audžuvecāku kursos, kurus Ogrē rīkoja Bērnu un ģimenes lietu ministrija. Astras kundze tagad strādā šīs ministrijas pakļautībā un par septiņu bērnu audzināšanu saņem 80 latu mēnesī. Audžuģimenei ministrija šo summu maksā neatkarīgi no bērnu skaita — ģimenē ir viens vai vairāki audžubērni. Audžuvecākiem materiāli palīdz tās pašvaldības, kuru bērni aug Ivanovu ģimenē. Aleksandrs strādā arī algotu darbu, tāpēc katram deviņu cilvēku ģimenē mēnesī iznāk vidēji 70 latu. Diemžēl bērnu audžumātei no 80 latiem neveic sociālās iemaksas, par nostrādātajiem gadiem nepalielinās arī darbastāžs, jo viņa taču nesaņem pat minimālo algu…
Taču Ivanovi nesūdzas, jo viņiem visa kā pietiek. Pašiem ir dārzs, un arī cilvēki palīdz, dos dārzeņus, ogas un augļus. Vasarā Astras kundze sagatavo krājumus ziemai, un bērniem vienmēr galdā ir salāti, augļi, ievārījumi un kompoti. Bērni aug veselīgā vidē, tāpēc maz slimo. Ričards bērnunamā bieži slimoja, bet Ivanovu ģimenē viņš ir spirgts un vesels, jo mazais norūdās, gan dzīvojot svaigā gaisā, gan sportojot, gan ēdot veselīgu pārtiku.
Divgadīgais dziedātājs
Šajā ģimenē labi klājas arī pārējiem sešiem bērniem. “Ozolzīlēs” māti un tēvu atraduši bāreņi Amanda (6 gadi) un Kārlis (13), viņi ir brālis un māsa no Ķeipenes. No Lauberes bērnunama Ivanovu ģimenē dzīvo vecākā audžumeita — Kristīne, kura šoruden sāks mācīties Ogres amatniecības skolā par modelētāju un iegūs arī vidējo izglītību. No Imantas bērnunama nākuši divgadīgais Ņikita un četrgadīgā Darja, brālis un māsa.
Par mazākajiem daudz rūpējas Diāna, viņa grib palīdzēt, lai audžuvecākiem būtu vieglāk, lai viņi pārāk nenogurtu. “Jūtos kā savā ģimenē un priecājos, jo arī mani vecvecāki ir laimīgi, ka esmu atradusi sev labas mājas. Viņi mani mīl, un arī mēs, bērni, mīlam mammīti un tēti,” saka Diāna.
Ņikita ir ļoti atraktīvs un runīgs. Viņš bez īpašas lūgšanas nodzied tautasdziesmu “Maza, maza meitenīte” un ir sajūsmā, kad viņam kāds piebalso.
Spēku rod ticībā
Bērniem diena sākas ar rīta lūgšanu, un arī vakarā gulētejot viņi pateicas Dievam par laimīgi pavadīto dienu. Viņi kopā ar audžuvecākiem svētdienās apmeklē dievkalpojumus, mācās lūgšanas.
— Mīlestības nekad nav par daudz. Par to pārliecināmies, audzinot bērnus, kuriem tā dažkārt ir vairāk vajadzīga nekā ēdiens vai jumts virs galvas. Bērni zina — kur mīlestība un saticība, tur siltas un gaišas mājas, — saka Astras kundze.
Viņa ir ļoti pateicīga Aizkraukles specializētajā bērnudārza “Saulīte” skolotājām, kuras mazajai Amandai iemācījušas runāt.
Kad abiem audžuvecākiem jautāju, kā viņiem pietiek spēka aprūpēt un audzināt tik daudz bērnu, kuriem katram ir sava problēma, Astra un Aleksandrs brīdi klusē.
— Brīžiem jau rokas nolaižas, taču, redzot, kā mazie mums pieķeras un cik ļoti viņiem vajadzīga ģimene, atkal saņemamies. Protams, spēku rodam arī ticībā, lūgšanās un no Jēzus Kristus, — saka Aleksandrs Ivanovs.
