Maizei ir rūgta garoza, jo, to audzējot, jālej sūri sviedri.
***
Dziļu domu rast ir grūtāk nekā pacelt smagu laukakmeni.
Cilvēka raksturs ir kā mežs, kurā aug saules apmirdzēti koki, kur mirdzoši strauti nes veldzi biezokņiem un kur mūžīgā ēnā aug nezāles, ko nevar izravēt rudens vētras.
***
Cilvēki slīkst ūdens dzelmē, domu dziļumos — atdzimst.
***
Krāsmatās audzēti ziedi var nest cilvēkiem laimi, cilvēku krāsmatas to vairs nevar izdarīt.
***
Cilvēks bez zināšanām ir kā mežābele — skaisti zied, bet dod rūgtus augļus.
***
Skaistums atspoguļojas īstenībā, bet īstenība — cilvēka sejā.
***
Nemeklēsim jaunus ceļus svešu zābaku nospiedumos.
***
Mūzika, kurā nedzirdam nekā skaista, sliktāka par klusumu.
***
Prāts apgaismo, neprāts pazudina.
***
Rīts un saule dod ticību spēkiem, kurus zaudējam tumsā.
***
Kur spožāka gaisma — tur tumšāka ēna.
***
Seklums čalo — dziļumi klusē.
***
Kas vēlas kādam līdzināties, tas nekad nekļūs oriģināls.
***
Darbs — tā ir dzīvība, bezdarbs — iznīcība.
***
Pļāpīgs cilvēks ir kā krāsns, kas netur siltumu.
***
Cilvēki nešautu pār strīpu, ja labāk sajustu slieksni.
***
Arī tumsā dzimst gaišas domas.
***
Domas ir kā dzirkstis, kuras sprēgā tumsā pie ugunskura un ļauj garā nosalušajiem saskatīt dzīves gaismu.
***
Cilvēki sev pāri nodara jaunībā, bet sūdzas par to — vecumā.
***
Celsim patiesību tik augstu, lai to neaizsniedz meli.
***
Cilvēks ir kā rudzu grauds — viens vērtīgs, otrs tukšs.
***
Dažs labs cilvēks kā zivs dzenas pēc spožā vizuļa un attopas tikai, kad jau uzķēries uz āķa.
(No Alberta Zarāna grāmatas ”Ozolzīles”)
