Patiesībā par Igoru Kazakeviču jau pirms pāris gadiem varēja uzrakstīt vairākus rakstus — gan par to, kā viņš ārzemēs pelnīja naudu, krāsojot mājas, gan par to, kā, būdams ielu muzikants un bez atļaujas spēlēdams flautu Austrijā, nokļuva cietumā, arī par to, kā veidojās viņa soļotāja karjera. Tagad par visu piedzīvoto var teikt: tas norūdīja olimpisko spēļu dalībnieku Igoru Kazakeviču, kurš Pekinas olimpiskajās spēlēs Latviju pārstāvēs 50 kilometru soļošanā.
Tā kā Igors tobrīd bija Šveicē treniņnometnē, intervija notika virtuāli. Vienojāmies iztikt bez oficiālās uzrunas “jūs”.
Esmu vietalvietis
— Kāda ir tava saistība ar Aizkraukles rajonu? Kad pēdējo reizi te esi bijis?
— Esmu dzimis un audzis Aizkraukles rajona Vietalvas pagastā. Kad Odzienas pamatskolā pabeidzu 7. klasi, devos mācīties uz Kokneses vidusskolu. Tur mācījos četrus gadus. Pēc tam aizgāju uz Murjāņiem — toni sāka noteikt sports. Pēdējo reizi Aizkraukles rajonā biju maija beigās.
— Kaimiņrajona laikraksta izlasīju, ka uz olimpiskajām spēlēm dodas lielvārdietis Igors Kazakevičs. Kas tad tu esi — lielvārdietis vai vietalvietis?
— Latvijas olimpiādē Ventspilī pārstāvēju Aizkraukles rajonu, vēl arvien esmu pierakstīts Vietalvas pagastā. Lielvārdē man ir nekustamais īpašums, turp šad tad aizbraucu. Lielvārdē es pazīstu kādus piecus cilvēkus, bet mazajā Vietalvā — krietni vairāk. Nekas nevar aizvietot tās emocijas, kas rodas, kad kājām eju no Pļaviņām uz mājām… Spriediet nu, kas es esmu! Šobrīd esmu Šveicē. Vai tādēļ man sevi jādēvē par šveicieti?
Olimpiskās spēles svarīgākas
— Kad nesporto, ko dari ikdienā?
— Pēdējā laikā tikai sportoju. Ticiet man, ja dienā treniņi aizņem trīs līdz sešas stundas, tad daudz laika un enerģijas pāri nepaliek. Un kurš gan gribētu darbinieku, kurš mūždien ir noguris un darbā reizēm ierodas ap pusdienlaiku. Es vēl studēju arī Banku augstskolā, bet šobrīd izmantoju akadēmiskā gada atvaļinājumu. Olimpiskās spēles tomēr ir svarīgākas par “papīrīti” — to tāpat varu iegūt arī mazliet vēlāk.
— Lasot jūsu interviju “Sporta Avīzē”, rodas iespaids, ka tu esi ļoti stipras gribas cilvēks. Tev nekas nav “kritis no debesīm”, viss bijis jāsasniedz paša spēkiem. Kam tu gribētu pateikt paldies par to, kas esi kļuvis?
— Baigais cīnītājs jau es arī neesmu, bet manā sportaveidā citādi nemaz nevar. Paldies? Vispirms savai pirmajai trenerei Brigitai Krauzei — lai arī diezgan nejauši man iznāca soļošanā “ieiet”, bet liktenīgi. Paldies arī treneriem Igoram Lullem, Aivaram Rumbeniekam, Modrim Liepiņam — katrs deva savu artavu, lai es saniegtu ko vairāk. Arī vecākiem, protams. Tēvam jau par vēlu… Viņš nomira pagājušajā gadā, kad biju treniņnometnē Sanktmoricā. Vēl jānosauc Ēriks Cīrulis — mani viņš nekad nav trenējis, bet kaut kā viņš prot sarunu ievirzīt tā, ka rodas motivācija sportot. Vēl tagad atceros, kā mani 15 gadu vecumā kā rezervistu paņēma Aizkraukles rajona jauniešu otrajā izlasē. Toreiz es negaidot izcīnīju daudz punktu — tad nu pusi raksta avīzē aizņēma manis slavināšana. Mazam puišelim neko vairāk nemaz nevajag…
“Fizkultūras skolotāja un trenere Brigita Krauze, mūs, lauku puišeļus, apbrīnojami viegli prata piedabūt trenēties no visas sirds, savstarpēji mačoties un censties būt pirmajiem.”*
Trenējas viens
— Tev ir bijuši vairāki treneri, bet pēdējā laikā trenējies viens. Vai gatavojoties olimpiādei tev palīdz kāds treneris vai esi “vientuļais vilks”?
— Es iztieku bez trenera. Trenējos viens.
— Vai tev nekad nav bijusi vēlēšanās soļot īsāku distanci, piemēram, 20 kilometru?
— Es jau šad tad to daru. Treniņos gandrīz katru dienu. Jāsaka godīgi — esmu par lēnu un nemaz nespētu izpildīt pat B normatīvu 20 kilometros, kur nu vēl A. 50 kilometru — tur man man nav problēma. Ja būtu jāsoļo 100 kilometru es varētu pat cerēt uz olimpisko sešnieku!
— Kāds ir tavs labākais rezultāts soļošanā un kad tu to sasniedzi?
— 50 kilometros — trīs stundas 52 minūtes un 45 sekundes. Šo rezultātu šogad sasniedzu 11. maijā Čeboksaros pasaules kausa izcīņas sacensībās. Komandu vērtējumā Latvijai bija sestā, individuāli man — 16. vieta. 20 kilometru soļojumā labāko rezultātu — 1.28:02 — sasniedzu šogad 14. jūnijā Ventspilī Latvijas olimpiādē.
Soļo sešas stundas dienā
— Vai kādreiz esi iedomājies: “Šī ir pēdējā reize, kad soļoju”?
— Soļojot vēl ne, bet pēc tam gan — 1999. gadā, kad Latvijas čempionātā mani vienīgo reizi mūžā diskvalificēja pēdējā aplī… Arī 2005. gadā kādās sacīkstēs bija jāatrisina šādas tādas problēmas, kā arī “jānorij krupis”.
— Cik stundu pēdējā laikā tu pavadi treniņā?
— Trīs līdz sešas stundas dienā. (100 kilometru pagājušogad Itālijā gāju deviņas stundas 42 minūtes — lai arī bija sacensības, man tas drīzāk bija treniņš, jo nesen biju slimojis.
— Kuras valsts sportisti tev būs tavi sīvākie konkurenti?
— Piecdesmit kilometros ne ar vienu necīnās, vismaz manā līmenī ne — cīnos vienīgi pats ar sevi. Ja es progresēju, viss ir “okey”. Gadā piecdesmit kilometru iznāk soļot divas, trīs reizes, un, tā kā es progresēju, tad katru reizi tuvumā ir citi sportisti, turklāt pēdējos kilometrus tāpat vienam pašam jācīnās. Vismaz tā bijis līdz šim.
Jāprotestē pret laiku un vietu.
— Kad tu izlido uz Pekinu un kad tev ir sacensības?
— Lidoju 19. augustā. Laiku vēl precīzi nezinu. Sacensības man ir 22. augustā pulksten 7.30, pēc Latvijas laika — 2:30.
“Nesen atcerējos: reiz Murjāņos teicu, ka Pekinas olimpiāde būs manējā. Darīšu visu, lai tā būtu. 2009. gadā pasaules čempionāts būs Berlīnē — tas jau tikpat kā mājās. Arī tur gribētu startēt.”*
— Aktieriem pirms iznākšanas uz skatuves ir lampu drudzis. Vai tev tāds ir pirms sacensībām?
— Protams. Īpaši, ja ilgi esmu trenējies un nav bijis iespēju sevi pierādīt. Piemēram, šogad pirms pasaules kausa izcīņas sacīkstēm, kurās es laboju personīgo rekordu par vairāk nekā septiņām minūtēm. Ja man jāveic īsāka distance, piemēram, pieci kilometri, — tas gan ir diezgan reti, — esmu “uzvilcies” daudz vairāk.
— Kā tu vērtē protesta akcijas pret olimpiskajām spēlēm un to, ka uz to atklāšanu dosies arī Valsts prezidents Valdis Zatlers?
— Domāju, ka sportistiem drīzāk būtu jāprotestē pret izvēlēto laiku un vietu. Man nekas nebūtu pretī, ja sacensības izturības sportaveidos notiktu oktobrī, kad nebūtu smoga — nu nav mums sava veselība jābeidz. Par Zatleru es nevaru komentēt — ja valsts uzskata, ka vajag, tad vajag. Es nodokļus pašlaik nemaksāju, tā ka nevaru tur daudz ko iebilst.
Miljonu nevajag
— Nosauc trīs prioritātes savā dzīvē!
— Lai paliek noslēpums. Citādi pēc gadiem vēl būs kauns.
— Ja tu laimētu miljonu, kā tu to tērētu?
— Man miljonu nemaz nevajag — es protu dzīvot diezgan taupīgi. Dzīvotu no procentiem vien.
— Kā tev pietrūkst laimei?
— Pilnīgas laimes nemaz nav. Laime ir pārāk gaistoša, lai to paturētu ilgāku laiku. Ja cilvēks kaut ko sasniedz, tad jau pēc kāda laika tas nesagādā tās pašas emocijas, kā sākotnēji. To uzskata par normu, un tad vajag ko vairāk. Ja esmu laimīgs, tikpat labi tajā pašā dienā varu būt diezgan nelaimīgs. Emocijas nevar paturēt. Par šo tēmu varētu filozofēt bez gala.
Haoss ir nemirstīgs
“Mūzikas skola (mācījos flautas spēli) bija vēl tālāk — līdz Pļaviņām 18 kilometru. Domājat, es nekad “nekātoju” ar flautu padusē? Tas deva gan fizisku rūdījumu, gan saprašanu par attālumiem.”
— Kad tu pēdējo reizi spēlēji flautu?
— Pirms pieciem gadiem. Tagad man arī nemaz nav flautas…
— Ja kāds režisors uzņemtu filmu par tavu dzīvi, kāds tai būtu nosaukums?
— Es Jaunajā Rīgas teātrī izlasīju vienu foršu teicienu, kas atbilst arī man — “Haoss ir nemirstīgs”. Savējie sapratīs!
Jautājumam “Kā tavu sportošanu uztver tava meitene?” Igors atbildei bija uzzīmējis trīs smaidiņus un uzrakstījis: “Nezinu”.
***
“P.S. Ja līdzjutējiem naktī no 21. uz 22. augustu neiznāk sacensības pavērot klātienē, tad, gulēt ejot, turiet īkšķus un nosaitējiet tos ar leikoplastu — es zinu, man palīdzēs !
Igors”
“Vienmēr esmu gribējis sev kaut ko pierādīt. Daudziem būs taisnība, ja to nosauks par bezjēdzīgu nodarbošanos. Bet man tas ir vajadzīgs.”
(No Igora Kazakeviča intervijas žurnālam “Sports”)
*No Igora Kazakeviča intervijas žurnālam “Sports” 2007. gada septembrī
