Jūlija Valante ir 20 gadu jauna meitene, kuras aizraušanās ir dziedāšana. Ar to viņa nodarbojas jau sen, un turpina pilnveidoties, piedalās arī dažādos konkursos. Jūlijas dziedātprasmi varēja novērtēt arī tie, kuri apmeklēja krietnās mūzikas festivālu “Dziesma manai paaudzei” Aizkrauklē.
Kas tevi pamudināja dziedāt?
Mans tētis. Viņš jau agrā bērnībā pamanīja, ka es dungoju līdzi pazīstamas dziesmiņas un dažādos priekšmetos cenšos atrast līdzību ar mikrofonu. Tēvs ir mūziķis, spēlē grupā “Ilūzija”, un tieši ar viņa palīdzību sāku sevi attīstīt.
Cik ilgi tu jau ar to nodarbojies?
No brīža, kad sāku trenēt savu balsi, pagājis jau 13 gadu, bet nopietni ar dziedāšanu sāku nodarboties 16 gadu vecumā.
Vai dziedāšanu tu uzskati par galveno dzīvē? Arī savu karjeru centīsies saistīt ar to?
Pēdējo gadu laikā, gūstot pieredzi dažādos vokālistu konkursos, esmu sapratusi, ka dziedātājas karjeru patiešām vēlos. Centīšos to arī panākt, piepildīt savu sapni.
Tu mācies vokālajā studijā “Aprīļa pilieni”. Kādēļ tieši tur?
No sava laba paziņas Aivo Oskisa (šobrīd populārs dziedātājs, pazīstams jaunatnes vidū — aut.) dzirdēju, ka viņam esot kolosāla vokālā pedagoģe — Nijole Berezina. Sazinājos ar viņu portālā draugiem.lv un norunājām tikties Rīgā, lai viņa paklausītos manu balsi. Viņai patika, un mēs sākām kopīgi strādāt. Esmu ļoti priecīga, ka vērsos tieši pie viņas, jo viņa gan kā cilvēks, gan kā pedagoģe ir lieliska, un tieši ar viņas palīdzību sevī atklāju daudz jauna, par ko pirms tikšanās ar viņu pat nenojautu.
Pagājušajā gadā tu ieguvi galveno balvu festivālā “Dziesma manai paaudzei”. Vai tas ietekmēja tavu pašapziņu, lika tev saprast, ka tu esi spējīga arī uz lielām lietām?
Jā, lielā mērā tas cēla manu pašapziņu un stimulēja turpināt darboties. Es sapratu: ja jau mani novērtēja gan skatītāji, gan žūrija tagad, tad arī turpmāk, kad izkopšu balsi vēl vairāk, spēšu sevi pierādīt daudz plašākai auditorijai.
Vai ir vēl kādi nozīmīgi pasākumi, kuros esi piedalījusies?
Kad mācījos Jēkabpils agrobiznesa koledžā, tur organizēja konkursu “Miss un Misters”. Tas gan nebija skaistuma, bet gan talantu konkurss, un mans talants, ko vēlējos parādīt, bija dziedāšana. Rezultātā guvu gan žūrijas, gan arī skatītāju atzinību, izcīnot gan “Miss”, gan arī “Miss skatītāju simpātija” titulu.
Vēl 2007. gadā piedalījos realitātes šova “Hallo, Jūrmala!” atlasē, iepazinos ar daudziem ietekmīgiem cilvēkiem, un tā bija laba pieredze, piedalījos arī tādos konkursos kā “Aprīļa pilieni” un “Jaunās zvaigznes”, bet laureātu vidū, diemžēl, neiekļuvu.
Katram dziedātājam ir kāds sapnis, pēc kā tiekties — piedalīties kādā starptautiska mēroga festivālā, dziedāt kopā ar kādu ļoti pazīstamu dziedātāju.
Kāds ir tavs sapnis?
Es vēlētos sadarboties ar kādu pazīstamu ierakstu studiju, ierakstīt kaut vienu dziesmu, lai arī plašākai auditorijai būtu iespēja novērtēt manu sniegumu. Ļoti vēlētos piedalīties arī “Jaunā viļņa” un “Fabrikas” Krievijā pretendentu atlasēs.
Vai ir vēl kas, kas tev ļoti labi padodas?
Gandrīz tikpat ilgi, cik dziedu, nodarbojos arī ar dejām. Man vienmēr uzdod jautājumu: “Vai tu esi profesionāli mācījusies dejot?”. Nē! Viss sasniegts pašas spēkiem. Biju izveidojusi savu karsējmeiteņu komandu, kas gan, diemžēl, ilgi nenoturējās kopā, bet iepriecināt skatītājus spēja.
Katram mūziķim ir kāda piemiņas lietiņa, kas, kā viņi paši uzskata, nes laimi un palīdz izturēt grūtus brīžus. Vai tāda ir arī tev?
Arī man ir veiksmes talismans. Man arī šogad, piedaloties “Dziesma manai paaudzei”, pie ķēdītes bija pielikts piekariņš — krustiņš. Tas man vienmēr palīdz pārvarēt uztraukumu. Arī visās citās reizēs, kad man ir jādzied, tas vienmēr ir līdzi.
Ko tu novēlētu jauniešiem, kuri nespēj sadūšoties attīstīt savu talantu?
Nekad sevi nevērtējiet zemāk par citiem! Jums ir jāpierāda apkārtējiem, ka jūsos mīt apslēpts talants, tad cilvēki jūs un jūsu darbu novērtēs. Protams, jāmāk uzklausīt kritiku un nebaidīties palikt pēdējam. Viss nāk ar laiku, un gan jau arī jums viss izdosies!
