Brauciens uz Bulgāriju, par ko rakstīju ”Staburagā”, nenotika, bet tas jau nav pasaules gals un iemesls bēdāties. “Noķēru” pēdējā brīža piedāvājumu, aizņēmos naudu un lidoju uz Turcijas lielāko kūrortu Antalju.
Turcija ir kontrastu valsts, krāšņas dabas, senā un mūsdienīgā sajaukuma zeme, ko bieži ir plosījuši kari un postošas zemestrīces, kas no daudziem vēstures pieminekļiem atstājušas tikai drupas un piekrastes rajonos arī nogrimušas pilsētas.
Dārza kamīni pludmalē
Turcija ir islāma valsts, bet Vidusjūras piekrastes kūrortu zonā nav nekādu ģērbšanās ierobežojumu. Vietējās skaistules, tāpat kā ārzemju viešņas, staigā ļoti ”pieticīgi” ģērbušās, izrādot savus iedegušos augumus. Ir arī vecāka gadagājuma dāmas, kuras iet peldēt apģērbā. Ar alkoholu turki ir uz “tu” — vakaros iedzer alu un vīnu, pie jūras rīko vērienīgus “tusiņus” ģimenes lokā, jo pie Antaljas, blakus pludmalei, vairāku kilometru garumā ir uzbūvēti simtiem dārza kamīnu ar galdiņiem atpūtnieku un vietējo iedzīvotāju ērtībām, kur cep un vāra, mūždien ir cilvēku pilns. Tas rada kopības izjūtu, prieku. Aizej, izpeldies, noskalojies dušā un — pie kamīna. Nožēlojama izskatās mūsu Jūrmala salīdzinājumā ar turienes atpūtas iespējām, izcilajiem bērnu rotaļu laukumiem, mīkstajiem zviļņiem pludmalēs. Par maksu, protams.
Iepērkoties jākaulējas
Turki ir smaidīgi, laipni. Nav tirgotāju kaitinošās uzbāzības kā Ēģiptē. Kaut gan rūpniecības preču veikalos it kā ir fiksētās cenas, kā jau austrumu tautām pieņemts, visur var un vajag kaulēties, ja nē — tevi neuzskatīs par kārtīgu pircēju.
Antaljā visos lielajos parkos ir izvietoti bezmaksas trenažieri, daudz strūklaku, ziedošu koku un puķu, bet Turcijas vidienē, kalnos, aug galvenokārt ciedru priedes, olīvkoki, vīnogas, aprikozes, ābeles.
Turcijas austrumu daļā, kur dzīvo 22 miljoni kurdu, ļoti bīstams darbs ir skolotājiem. Pret viņiem ļoti bieži vērstas apšaudes, jo neizglītotu tautu ir vieglāk vadīt. Lielā cieņā ir karavīri, un tas ir saprotams, jo blakus ir valstis, kurās noris karadarbība, arī valsts iekšienē ir spēki, kuri mēģina apspiest radikālo islāmu, iznīcināt kultūru, pakļaut tautu verdzībā, kā arī kurdi, kuri grib nodibināt savu valsti.
Pat vietējie “tin makšķeres”
Antalja ir jauka pilsēta, kas strauji izaugusi pēdējos 15—20 gados. Iedzīvotāju skaits vasarā sasniedz 2,5 miljonus. Pilsēta izstiepusies gar krauju jūras malu apmēram 40 kilometru garumā, un tiem, kam viesnīcas ir pašā pilsētā, nevis nomalē, kā manējā, līdz pludmalēm, kuras ir uz speciālām platformām, jābrauc ar liftu vai jākāpj pa stāvām kāpnēm.
Dzīvojamās mājas ir daudzstāvu, bet arhitektūras un krāsainības ziņā katra ir savādāka atšķirībā no mūsu pelēkajām ķieģeļu un paneļu būvēm.
Ielas — platas, satiksme intensīva, bet autovadītāji brauc kulturāli, pilsētā nepārsniedzot 60 kilometru ātrumu stundā, tāpēc avāriju nav.
Tā kā Antalja ir līcī, ko ziemeļos un rietumos sargā kalni, vasaras pusdienlaikā jūties kā tvaika katlā. No Sahāras tuksneša pāri Vidusjūrai nemitīgi nāk svelme, un gaisa temperatūra, kamēr astoņas dienas tur biju, turējās virs plus 40 grādiem. Pie tam vēl liels gaisa mitrums. Tiem, kam ir sirds problēmas, labāk vasarā turp nebraukt. Pat vietējie turki, kuri atbraukuši no valsts vidienes piepelnīties celtniecībā, “tin makšķeres”, jo tādu sutoņu nespēj izturēt.
Cepina kā pannā!
Es dzīvoju triju zvaigžņu viesnīcā. Numurā bija kondicionieris, duša, televizors, tālrunis, ārā — baseins. Brokastīs un vakariņās zviedru galds ārā, pie baseina. Personāls — jauni puiši — runāja tikai turku valodā. Protams, serviss varēja būt labāks, bet tad tas maksātu krietni dārgāk, un es nemaz nespētu dzīvot luksus numurā, jo tas atpūtu padarītu neinteresantu.
Smilšu pludmale bija pāris simtu metru attālumā. Ja ir vēlme sauļoties zviļņos, nedaudz jāpiemaksā. Es devos uz kopējo pludmali, jo tas ir interesantāk, apkārt daudz vietējo. Burzma pludmalē ir milzīga, bet peldēties var droši, jo neviens neko nenozags, ja nu vienīgi paši tūristi.
Ūdens ir silts kā piens, bet, pavadot pusdienlaikā pludmalē ilgāk kā stundu bez saulessarga, ir risks sabojāt pārējās atpūtas dienas. Arī man pirmajās dienās, kaut lietoju aizsargkrēmu, no sejas lobījās āda. Bet pa smiltīm bez apaviem var pat nemēģināt staigāt — cepina kā pannā.
Ūdeni dzer no krāna
Ziemā gaisa temperatūra Antaljā noslīd zem nulles. Par apkuri un karsto ūdeni nav jāuztraucas. Pie visām mājām ir ūdens cisternas un saules baterijas, kas visu padara cilvēka vietā. Arī ūdeni viesnīcā no krāna var dzert droši. Tas tek no dziļurbuma un ir garšīgs.
Antaljā nav ubagu un arī azartspēļu, kas lielā pašnāvnieku skaita dēļ Turcijā aizliegtas jau 10 gadu.
Neraugoties uz karstumu, dažu dienu “nokātoju” 30 — 40 kilometru gar jūras malu, jo tā var daudz vairāk redzēt. Par slāpēm nav jāuztraucas, jo augļi un dažādi dzērieni ir lētāki nekā pie mums. Es grūti izturamajā tveicē lietoju airaku — sāļu jogurtu, atšķaidītu ar ūdeni, kas lieliski remdē slāpes un maksā nepilnu puslatu litrā.
Upe ”iekrīt” jūrā
Ar gidu sarunājām, ka ekskursiju programmas atnesīs tikai nākamās dienas rītā, svētdien. Tātad man bija divas dienas brīva laika, ko izmantoju, atpūšoties pie jūras un papildinot zināšanas par turku kultūru, staigājot pa pilsētu un apskatot pieminekļus un citus objektus.
Ekskursiju piedāvājums ir plašs, bet laika trūkuma dēļ visur nevarēju doties. Stambula un Jeruzaleme ”atkrita” uzreiz dārdzības dēļ — katra ekskursija 300 līdz 400 dolāru dienā. Tad jau izdevīgāk ir lidot no Rīgas. Pirmdien braucām apskatīt pilsētu, bet, atklāti sakot, redzējām ļoti maz, tikai vienreiz apstājāmies, lai pavērotu vecpilsētu no skatu laukuma. Pēc trijām dienām braucu turp viens pats. Brīnumskaists ir Djudenas ūdenskritums, kur kalnu upe no apmēram 50 metru augstuma ”iekrīt” tieši jūrā. Kaut ko līdzīgu var redzēt Plitvicas dabas parkā Horvātijā. Šo ūdenskritumu brauc skatīties daudz tūristu gan ar autobusiem, gan kuģīšiem no apakšas. Pārsteigums bija kaķene ar trim maziem kaķēniem, kuri dzīvoja oleandros ūdens malā. Trīs dienas gāju viņus barot.
Ved pirkt ādas un dārglietas
Antaljas vecpilsēta — Kaleiči kvartāls — ir maza, slavenākie objekti — Adriana vārti, uzcelti m. ē. 130. gadā par godu Romas imperatoram, rievotais minarets, kas kļuvis par Antaljas simbolu, kā arī cietoksnis. Vecpilsētā uzgāju arī senlietu tirgu, kurā viss gan ir dārgs, tomēr nopirku nelielu vara kafijas kannu.
Gida galvenais mērķis bija nevis izrādīt mums vēstures objektus, bet aizvest uz lielu ādas izstrādājumu, pēc tam arī uz dārglietu veikalu, par ko viņiem no pārdevējiem pienākas samaksa. Viss ir skaists, bet dārgs, tāpēc no mūsu grupas ienākumu nebija. Krievijas un Vācijas bagātnieki pirka gan kažokus, gan gredzenus ar briljantiem.
Nākamajā dienā braucām uz senās Likijas pilsētu savienības galvaspilsētu Miru. Pa ceļam paņēmām arī tūristus no salīdzinājumā ar Antalju nelielā, bet ļoti skaistā Kemeras kūrorta. Pa serpentīna ceļiem un tuneļiem gar Vidusjūras krastu jābrauc vairākas stundas. Lieliska panorāma un arī nervus kutinoša sajūta. Gids katram gadījumam izdalīja maisiņus.
Svētbildīte makā
Mira ir slavena ar kapenēm, amfiteātri un Svētā Nikolaja klosteri, kurā, neraugoties uz Romas valdītāju vajāšanu, viņš sludināja kristietību līdz pat savai nāves dienai 325. gadā. Baznīca reiz zemestrīcē tika aprakta dubļu jūrā un tagad atrakta ir bedrē. Liels svētbilžu, svētītās zemes un ūdens tirgus domāts tūristu maciņu patukšošanai. Es arī tādu mazu svētbildīti glabāju makā.
Vienreizējas ir varenās daudzstāvu kapenes, kas izcirstas klintīs. Mirušos viņi centās glabāt pēc iespējas augstākā vietā, pie tam vertikāli, lai vieglāk būtu nokļūt debesīs. Tieši blakus kapenēm ir liels amfiteātris, diezgan labi saglabājies. Turpat restorānā paēdām pusdienas, kas ietilpa brauciena cenā. Pie restorāna augošajā apelsīnkoku birzī pagaršoju arī pāris saldo augļu.
Peld ar čūskām
Braucām uz jahtu piestātni, kas bija vēl 100 kilometru tālāk. Skaists bija brauciens ar jahtu uz Kekovas salu, kur skanēja turku mūzika, pārdeva dzērienus. Dzidrais ūdens, kas apskalo salu, un arī sala slēpj seno pilsētu Kekovas un Simenas drupas, kas tika sagrautas un nogrima kādas zemestrīces laikā. Salā tā arī neizkāpām. Piestājām līcī, izpeldējāmies, kaut ūdenī peldēja kaut kādas čūskas, kuras cilvēkiem nepievērsa uzmanību.
Nākamajā dienā bija ekskursija uz Turcijas lielāko brīnumu un apskates objektu — Pamukali, dabas radītu brīnumainu, sirreālu pasaku valstību. Blakus — antīkā Hēropoles pilsēta, kurā ir milzīgs amfiteātris, termas un milzīgas nekropoles drupas.
Izbraucām agri no rīta, jo pa kalnu ceļiem jābrauc vairāk nekā 300 kilometru. Protams, visos autobusos ir kondicionieri, ja nav — izturēt karstumu ir ļoti grūti.
Nepiemīt mantu kults
Gar ceļa malām zemnieki jau novāc ražu, daudzviet labību arī ar rokām. Akmeņainā un liesā kalnu zeme ir apūdeņota, daudz aku. Aug arī vīnogas, arbūzi, ļoti daudz siltumnīcu, olīvkoku un arī garšvielu lauku. Kalnu nogāzēs ganās melnas kazas un vietām arī kārnas govis. Ne vienkāršajiem turkiem, ne arābiem nepiemīt latviešiem un citiem eiropiešiem raksturīgais mantu kults, skaudība, rijība, aizmirstot cilvēcību.
Pamukale tulkojumā nozīmē “kokvilnas pils”. Tūkstošiem gadu daudz termālo avotu tek lejā pa nogāzēm, veidojot acis žilbinošas travertīna (kalcija paveids, aut.) terases, stalaktītus un baseinus. Baseinos krājas ārstnieciskais ūdens un baltais māls, ar kuru var noziesties balts kā statuja. Tur kā skudriņas tekalē un plunčājas tūkstošiem cilvēku. Protams, acumirklī par skaistuli nekļūsi, bet tas ir ļoti veselīgi.
Dāmām nopērk saldumus
Augstāk, palmu un oleandru ieskauts, ir baseins, kuru bija iecienījusi Kleopatra. Arī tas ir termālais, bet par ieeju jāmaksā 12 eiro, tāpēc no mūsu grupas turp devās tikai daži, jo terasēs tādā pašā ūdenī var peldēties bez maksas.
Izstaigāju arī visas drupas, bet, tikai tāpēc, ka līdzi bija sepure. Ja nebūtu, saules dūriens būtu garantēts.
Atpakaļceļā bija paredzēta vīnu degustācija un kokvilnas veikala apmeklējums. Vīnu neviens nepirka, jo dārgs — 25 dolāri par pudeli, bet kokvilnas dvielīšus gan.
Nopirku savām dāmām turku saldumus, meitiņai arī vēderdejotājas tērpu ar grabuļiem un kurpītes, kā arī tradicionālos T kreklus, ar roku apgleznotu Antaljas krūzi un dekoratīvo šķīvi.
Minimālā alga skolotājiem Turcijā ir 1000 dolāru, ārstiem — 1200. Policisti darbu gaida rindā, jo arī minimālā alga ir 1200 dolāru. Pārtika maksā nedaudz lētāk kā Latvijā, apģērbs — divas reizes lētāk. Turki, vismaz kūrortu zonā, dzīvo daudz labāk nekā mēs. Benzīns gan ir dārgs — Ls 1,30 par litru, tāpēc tur nebraukā ar luksus klases automašīnām un džipiem bruņumašīnas lielumā kā Latvijā. Daudzi brauc ar skūteriem vai velosipēdiem.
