“Lasīju rakstu, kur uzsvērts, ka atvaļinājums nav tik vienkārši vērtējams, jo ikdienā rada pietiekami daudz stresa. Pārslēgšanās no darba uz atpūtu prasa noteiktus pūliņus — ja cilvēks izlēmis ceļot, jāizvēlas maršruts, jāizdomā, kā tur nokļūt un ko galu galā vēlas saņemt. Esmu dzirdējusi, ka dažam pat ceļasomu kārtošana šķiet nepatīkams process, kas rada spriedzi,” stāsta psiholoģe Inese Kapustjanska, daloties atziņās par atvaļinājuma laiku kā vērtību, kuru iespējams piepildīt, sevi fiziski atpūtinot un garīgi pabarojot. Tomēr, lai to īstenotu, jāievēro vairāki priekšnosacījumi — lai mazāk mieļu, vilšanās izjūtas, gaidītu, bet nenoplūktu augļu.
Laiks pieprasa to piepildīt
Atvaļinājums parasti nav stihiska parādība, kas uzkrīt kā sniegs uz galvas, un nevajadzētu šaubīties, vai tas vispār vajadzīgs. “Dzīvē jābūt līdzsvaram. Ja 90 procentos to piepildu ar darbu, rodas jautājums — ko vēlos kompensēt? Veselīgākie cilvēki ir tie, kuri spēj gan strādāt, gan atpūsties, kuriem pietiek laika aiziet uz teātri, koncertu vai doties kādā izbraukumā, kuri prot sadalīt savu laiku,” atzīst psiholoģe, norādīdama, ka atpūšanās procesā svarīgu lomu ieņem izvēle un savu vēlmju apzināšana.
“Piekrītu Klarisai Pinkolai Estes, kas uzsver, cik svarīgi saprast un apzināties, kas manai dvēselei vajadzīgs, atrast laiku sev un vietu, kur sajusties kā mājās, būt kopā ar sevi, sakārtoties, veiksim iekšēju inventarizāciju. Bieži rodas sevis saduļķošanās. Jāmeklē veids, kā enerģētiski uzlādēsimies.”
Lai atvaļinājumā izdotos atjaunot iekšējos resursus nākamajam darba cēlienam, nepieciešams rūpīgi izvēlēties, kur un kā atpūsties. Tas, protams, prasīs sagatavošanos un ģimenes cilvēkiem saskaņošanu ar sev tuvo vēlmēm un vajadzībām.
“Mēs dzīvojam laikā, kas pieprasa, lai to piepildītu. Ja laiks piepildīts ar ko nozīmīgu un svarīgu, tas paskrien ļoti ātri. Pretējā gadījumā cilvēks jūtas slikti un nezina, ko iesākt. Tā ir ilūzija, ja cilvēks domā, ka viņš kādā lietā tikai vienreiz izdara izvēli. Mēs izvēlamies ik brīdi no jauna — arī, kā pavadīšu atvaļinājumu, kas man oficiāli dots. Ko man tas nozīmē?” jautā I. Kapustjanska.
Klusumā vai burzmā?
Izvēloties, kā pavadīt atvaļinājumu, svarīgi saprast, ko no tā vēlos saņemt. “Vai jāmaina vide, lai gūtu jaunus piedzīvojumus, kad apkārtējā pasaule ienāk manī kā nozīmīgs pārdzīvojums? Varbūt gluži otrādi — vēlos būt pie dabas ļoti nozīmīgā klusumā, kas ir dziedējošs. Dzīvē vajadzīga vientulība, kur varu pabūt ar sevi un sakopot spēkus,” stāsta I. Kapustjanska. Veidi, kā atpūtā piepildīt savas vajadzības, ir visdažādākie. “Viens no variantiem ar mērķi sakārtot attiecības ir, piemēram, veltīt laiku, lai patiesi būtu kopā ar saviem tuvākajiem, jo tas ne vienmēr iespējams darba dienās. Apzināties viņu vajadzības un dodot reizē saņemt pretī. Iespējams, kādam atvaļinājumā svarīgi ne tikai lasīt, bet būt dialogā ar grāmatu, kas rāda paša atrasto ceļu un padziļina domas. Cits savukārt labprāt dodas pie dzīvniekiem, piemēram, uz zirgaudzētavu, un nodarbojas ar jāšanu, tādējādi pieskaroties dabas spēkam, kļūstot vienkāršībā patiesāks. Atvaļinājumā varbūt kādam jādodas uz dievnamiem, svētceļojumā, lai dziedētu dvēseli. Cilvēkam vajadzīgs Dieva tuvums, ko ikdienas trakumā viņš palaidis garām.”
Bagātinoša spēj izrādīties arī atpūta kolektīvā — domubiedri var organizēties, piemēram, velobraucienam vai makšķerēšanai, tomēr svarīgi saskaņot vēlmes, norāda psiholoģe.
Dienas, kad palaiskoties
“Ja cilvēks atvaļinājumā vēlas vienkārši izgulēties un neko nedarīt, acīmredzot viņš kaut ko stipri pārtērējis vai iedarbinājis aizsardzības mehānismu, bloķējot izvēli. Protams, var gadīties dienas, kad gribas vienkārši palaiskoties — nekur nesteigties, bet pabūt kopā ar citiem ģimeniskā tējas baudīšanā. Nepareizi ir atvaļinājumā izdarīt to, kas ikdienā nav paspēts, piemēram, sakārtot māju vai nomazgāt logus. Tam var veltīt nedaudz laika, bet ne visu, jo beigās ļoti pietrūks tā, ko nebūsi izvēlējies!”
