Izdevniecība ”Atēna” ar Valsts Kultūrkapitāla fonda atbalstu laidusi klajā Andra Rūtiņa sagatavoto grāmatu par vienu no pirmajiem tautas atmodas darbiniekiem Vietalvas novadā — izcilo skolotāju un apdāvināto kora diriģentu Juri Kalniņu.
Vēsturnieks Andris Rūtiņš pievērsies latviešu tautskolotāju darba analīzei Vietalvas — Odzienas novadā 19. gs. 70. — 80. gados. Tas bija latviešu tautas pirmās atmodas laiks. Tikko bija izveidojusies latviešu inteliģences daļa, kas nopietni strādāja, lai iepazīstinātu latviešu jauno paaudzi ar cilvēces uzkrātajām zināšanām un pasaules kultūras sasniegumiem. Viņi par savu uzdevumu izvirzīja izkopt latviešu valodu, attīstīt tautas tradīcijas, celt latviešu pašapziņu. Autors pievēršas arī Jura Kalniņa darbam vairākās Vietalvas skolās, mācību grāmatu rakstīšanā, kā arī jaunu mācību darba formu ieviešanā. Pateicoties skolotāja Kalniņa darba metodēm un viņa autoritātei, skolēnu skaits Vietalvas — Odzienas skolā sasniedza ap 100. Viņu vidū bija arī vēlākā latviešu rakstniece Emīlija Prūsa, kura Vietalvai un savam skolotājam Jurim Kalniņam veltījusi lielisko romānu ”Gaismu sauca, gaisma ausa…” (”Atēna”, 2000.).
Saņem ”Sudraba liru”
Jura Kalniņa māte bija ievērojamā latviešu sabiedriskā darbinieka Jura Neikena māsa. Juris auga Neikena ģimenē, kur cienīja mūziku. Apdāvinātais jauneklis beidza Cimzes skolotāju semināru un, strādājot Vietalvas skolā, sāka attīstīt kora dziedāšanas tradīcijas Vietalvas — Odzienas novadā. Sākumā viņš noorganizēja vīru ansambli, kas ar lieliem panākumiem piedalījās pirmajos Vispārējos latviešu dziesmu svētkos, vēlāk arī vīru un jaukto kori. Jura Kalniņa vadītais Vietalvas vīru koris, vēlāk arī jauktais koris, bija triju Vispārējo latviešu dziesmu svētku laureāti (1880. gadā tas saņēma arī augstāko Dziesmu svētku apbalvojumu — ”Sudraba liru”).
Jura Kalniņa panākumi Vispārējos latviešu dziesmu svētkos un aktīvais darbs Vietalvas draudzes skolā padarīja viņu pazīstamu visā Vidzemē. Pie Kalniņa viesojās vadošie latviešu tautas atmodas darbinieki Auseklis, Kronvaldu Atis, Jēkabs Pilsātnieks un brāļi Kaudzītes. Šie jaunlatviešu ideologi rada domubiedrus arī Vietalvas ”Draudavās”, kur dzīvoja brāļi — skolotājs Andžs un dzejnieks Pēteris Siliņi.
Latviskuma stiprinātājs
Juris Kalniņš bija vietalviešu gara spēka rosinātājs, latviskuma sakņu stiprinātājs. Vairāk nekā 20 gadu ilga viņa cīņa ar konservatīvo vācu garīdzniecību un skolu valdes priekšniecību. Vācu muižniecībai palīdzēja arī cara valdības sūtītie pārkrievotāji. Idejiski viņš uzvarēja, bet savu skolotāja vietu toreiz zaudēja.
Šim Jura Kalniņa dzīves periodam Andris Rūtiņš grāmatā pievērsis galveno uzmanību, kaut arī ir palikušas neizpētītas detaļas (piemēram, piecu Jura Kalniņa uzrakstīto grāmatu analīze, raksti presē).
Būdams erudīts cilvēks, Juris Kalniņš turpināja darbu tā laika jaunlatvisko avīžu ”Balss”, ”Baltijas Vēstnesis”, vēlāk ”Dzimtenes Vēstnesis” redakcijās. Pārlapojot izdevumus, kuros publicējās Juris Kalniņš, skaidri redzamas viņa rakstu galvenās tematiskās līnijas — tautas izglītošana, prāta spēju izkopšana latviskajā sabiedrībā, ģimenē, sevī. Tāpēc Juris Kalniņš par savu literāro pseidonīmu izvēlējās ”Prātkopis”.
Juris Kalniņš ar sievu Šarloti Mežaku — Kalniņu daudz pūļu veltīja savu četru bērnu audzināšanai un izglītošanai. Jura Kalniņa meita Anna Dūma (1894. — 1974.) savās atmiņās stāsta, ka tētiņš (tā sauca Juri Kalniņu ģimenē) ieviesis kārtību — mājās katru dienu runāt citā valodā: latviešu, vācu, krievu un franču. Viņa pati prata četras valodas, bet viņas māsa Marta Kalniņa (1898. — 1988.) — septiņas.
Rosīgā dzīve ”Depšās”
Sava mūža otrajā pusē, kad Juris Kalniņš aktīvi darbojās latviešu presē, viņš nopirka lauku mājas — Klintaines pagasta ”Depšas” (netālu no ”Draudavām” pie Pļaviņām). Te, tāpat arī vēlāk Rīgā, pie Kalniņa dažādos laikos viesojās valodnieki J. Endzelīns un E. Mīlenbahs, kuri pētīja vietējā dialekta īpatnības. Ciemojās Dālu ģimene — Austra, Pauls, Mintauts, Viktors, rakstnieks Eduards Vulfs un mācītājs Andrievs Niedra. Reiz Kaudzītes Reinis atnācis un žēlojies, ka, sākoties Pirmajam pasaules karam, visi viņa noguldījumi ir zaudēti. Kalniņš vaicājis, kādā bankā tie ir noguldīti. Izrādās — kādā Vācijas bankā. Kalniņš izteicis neizpratni, ka tāds savas tautības aizstāvis neuzticas latviešu bankai, bet vēršas pie vāciešiem.
”Depšās”, dabiskā, vienkāršā lauku vidē, izauga Jura Kalniņa bērni, kuri izprata katra darba un pienākuma jēgu, atbildību par veikto. Skaistā apkārtne un pati daba spēcināja rosīgā skolotāja un sabiedriskā darbinieka fiziskos un garīgos spēkus darbam ziemā Rīgas Latviešu biedrībā un avīžu redakcijās.
Juris Kalniņš savas dzīves beigās jutās atstumts no aktīvas līdzdalības latviešu tautas attīstībā. Viņu aizvainoja arī tas, ka 1881. gadā, ciešot vajāšanas par aktīvo darbību latviskajos laikrakstos, viņš veltīgi meklēja atbalstu pie ”Baltijas Vēstneša” izdevēja Bernharda Dīriķa un citiem nacionālās kustības vadoņiem.
Grāmata kā piemiņas zīme
Jāpiekrīt Andra Rūtiņa atziņai: ”Šī grāmata būs pirmais mēģinājums izvērtēt Jura Kalniņa darbīgo mūžu un savdabīga piemiņas zīme viņam, kuram latviešu tauta un mans novads ir daudz parādā.” Jura Kalniņa kapavieta Rīgas Lielajos kapos ir nolīdzināta pagājušā gadsimta 70. gados. Pašlaik Jurim Kalniņam nav nevienas piemiņas zīmes, kaut arī viņa vārds 19. gs. 70. — 80. gados skanēja pāri visai Vidzemei. Pieminot savus tautas atmodas laikmeta darbiniekus, pagasta vadība varētu kaut vai sakopt vecos Vietalvas kapus, kur atdusas lielākā daļa šī gaišā laika vietalviešu.
Grāmatā ir arī nepilnības un neprecizitātes. Atsaucēs Andris Rūtiņš izsaka vairākus apgalvojumus, par kuriem vēl vajadzētu diskutēt vēsturniekiem. Plašāk varētu analizēt Jura Kalniņa atstāto literāro mantojumu. Mūsuprāt, lielāku uzmanību vajadzēja pievērst Jura Kalniņa skolēnu, arī paša bērnu, audzināšanas metodēm. Četri Jura Kalniņa bērni izauga par cienījamiem, labi izglītotiem, inteliģentiem latviešu tautas pārstāvjiem. Meita Milda kļuva par iecienītu zobārsti, Anna — par skolotāju, Marta bija ilggadēja Zemkopības ministrijas sekretāre, dēls Valdis cīnījās latviešu strēlnieku pulkos un kļuva par būvuzņēmēju.
Autors darbā ir izmantojis plašu materiālu klāstu par Vietalvas un Odzienas vēsturi, piemēram, bijušā Vietalvas aptiekāra Nikolaja Avena manuskriptu par Vietalvas un Odzienas vēsturi, Jura Kalniņa (Prātkopja) garstāstu ”Tautības centienu dēļ”, Jura Kalniņa meitas Annas Dūmas atmiņas, A. Viča ”Latviešu skolu vēsturi”, Matīsa Kaudzītes ”Atmiņas no tautiskās atmodas laikmeta” un virkni citu publikāciju, arī Latvijas Valsts vēstures arhīva materiālus.
Andra Rūtiņa darbs ”Gara un prāta kopējs” ir nozīmīgs turpinājums Emīlijas Prūsas romānam ”Gaismu sauca, gaisma ausa”, N. Avena (vecākā) ”Manuskriptam par Vietalvas — Odzienas vēsturi”, kā arī citu vēsturnieku un publicistu rakstiem. Īpaši nozīmīgs ir vēsturnieka skatījums uz kādreiz plaukstošā un Vidzemē slavenā Vietalvas — Odzienas novada vēsturi un tā darbīgajiem cilvēkiem.