Ir vasaras vidus, un cilvēki kā bites rosās gan laukos, gan pilsētās. Strādā un atpūšas, ceļo, priecājas vai meklē klusumu. Man aizvadītā nedēļa daudz neatšķīrās no citām. Ja nu vienīgi ar to, ka bija pēdējā darba nedēļa, jo vakar man sākās atvaļinājums, kuru pārsvarā pavadīšu savā bišu dravā.
Pagājušajā nedēļā Jelgavā piedalījos seminārā, kurā Eiropas Savienības struktūrfondu Zemgales reģiona informācijas centra speciālisti mums stāstīja par Eiropas atbalsta iegūšanu veloceliņu ierīkošanai tūrisma attīstībai. Diemžēl noteikumi ir tādi, kas mums neder — veloceliņu septiņu kilometru garumā jāierīko pašvaldības zemē, ja tas šķērso kādu privātīpašumu, ar saimnieku jāsaskaņo celiņa būvniecība, taču viņam tas jāveido par savu naudu. Staburaga pagastā tādu iespēju nav, jo veloceliņš vienkārši ir par garu. Tātad veltīgas cerības un tikai mūsu kārdināšana, sak, nauda ir — ņemiet! Bet mums tas ir nerealizējams
pasākums, varbūt tikai pāris pagastiem Zemgales reģionā šis projekts būs pieņemams. Cik gudri aizbraucām, tik gudri arī atbraucām!
Daudz darām, lai sakoptu savu mazo pagastu — centru, Vīgantes parku, skolas apkārtni, abas kapsētas un Daugavmalu. Sakopšanas darbos, pelnot
brīvpusdienas, čakli strādā skolēni. Lai ēdnīcā ziemā būtu vasaras augļi, bērni skolas dārzā lasa ogas, un saimnieces tās sagatavo. Pagasta centrā pārbaudījām abu daudzdzīvokļu māju jumtus, jo šīs mājas apsaimnieko pašvaldība. Lai arī apsaimniekošanas maksa ir simboliska — pieci santīmi par dzīvojamās platības kvadrātmetru, pagasta padome cenšas mājas sakopt tā, lai jumti netecētu un nekas nesabruktu. Nolēmām mainīt lodžiju segumu un likvidēt visas plaisas, pa kurām dzīvokļos varētu iekļūt lietus ūdens.
Mūsu “sāpju bērns” patlaban ir Vīgantes pamatskola, kurā šoruden mācības sāks tikai 54 skolēni. 9. klasē mācīsies astoņi bērni, diemžēl nākamajā gadā skola, šķiet, būs jāslēdz, jo 1. klasē, iespējams, būs tikai pāris bērnu. Esam domājuši, kā skolēnus nogādāt uz Seces, Aizkraukles vai Jaunjelgavas skolu. No novada veidošanai saņemtajiem 200 tūkstošiem latu 50 tūkstošu atvēlēsim jauna autobusa iegādei tieši skolēnu pārvadāšanai. Tagad viņi brauc ar SIA “Velmaraiši” autobusu, kas jau savu laiku ir nokalpojis.
Joprojām esam neapmierināti, ka būsim Jaunjelgavas novadā, jo šī pilsēta novada centram ir pavisam nepiemērota — pelēcīga, ar ļoti vecām un noplukušām koka mājām. Arī infrastruktūra tur ir diezgan nabadzīga. Žēl, ka tagad nodedzināta Liepu estrāde. Vandaļu netrūkst nekur, tāpēc mēs savā estrādē gan solus, gan citas iekārtas ierīkojam tik pamatīgas, lai huligāni tās “plikām rokām” nesalauztu. Izturīgās konstrukcijas ilgāk saglabājas.
Tuvojas referendums. Aprunājoties ar cilvēkiem, jūtams, ka vairums staburadziešu balsos par grozījumu pieņemšanu. Satversmes grozījumi ir vajadzīgi. Tauta Saeimu ievēl, tautai, ja tā kļūdījusies, jābūt tiesībām Saeimu arī atsaukt. Kļūdas jālabo laikus, nevis tā, kā tagad — deputātu un partiju visatļautībai nav robežu.
Partijas jau ir tikai starpnieces starp valdību un tautu. Uzskatu, ka politisko partiju Latvijā ir par daudz. Lielajā Amerikā ir tikai divi politiskie spēki, bet mums — desmitiem. Tāpēc jau arī valstī valda tāds haoss, jo pārvaldes sistēma ir ļoti sarežģīta, birokrātiska un neefektīva. Demokrātiskā valstī par neizpildītiem solījumiem no amata sen būtu atkāpies premjers Ivars Godmanis, kurš jau vasaras sākumā solīja inflācijas kritumu, tagad viņš to pašu sola tikai pēc gada. Atvainojiet, tad jau dažam labam pēdējais krekls būs novilkts! Tāpat būtu jārīkojas arī satiksmes ministram Aināram Šleseram, kurš Latvijas ceļus būtībā daudzviet jau ir pat likvidējis. Iedomājieties — mūsu pagastā pa valsts nozīmes ceļiem šovasar nevar pabraukt ne kombains, ne zāles pļāvējs, jo šie lielie agregāti iesprūst ceļmalu krūmos. Grāvji nu tā aizauguši krūmiem, ka tos ar krūmgriezi drīz vien vairs nevarēs pieveikt, būs jālieto zāģis. Kāpēc tad rajonā ir valsts ceļu apsaimniekošanas uzņēmums, ja tas pat elementārus darbus neveic? Ko nu mums vēl runāt par tik “augstām lietām” kā ceļu asfaltēšana…
Cik bija iespējams, sekoju konkursa “Jaunais vilnis 2008” norisei Jūrmalā. Daudzi kritizē Valsts prezidentu Valdi Zatleru, kurš piedalījās konkursa atklāšanā un ielūdza uz pieņemšanu konkursa rīkotājus un šovbiznesa slavenības. Es gan uzskatu, ka prezidents rīkojās, kā viesmīlīgam un kulturālam namatēvam klājas. Citu valstu prezidenti atsūtīja tikai apsveikuma telegrammas, bet viņš ieradās pats, un tas ir pareizi. Nevajag šādus liela mēroga starptautiskus pasākumus saistīt ar politiku. Tās jau tā mūsu mazajā Latvijā ir par daudz, taču konkurss skan pāri pasaulei un veido Latvijas tēlu — sakoptu zemi pie Baltijas jūras, kurā
dzīvo kulturāli cilvēki.
Domāju, ka daži politiķi un arī daļa sabiedrības prezidentam vienkārši grib “ieriebt”. Diemžēl arī man viņš atgādina vēl negatavu augli, kurš noteiktajā laikā varbūt nogatavosies. Pagātnes ēnas viņam šajā amatā neļauj un arī neļaus brīvi justies. Mēs taču maz zinām par iepriekšējās prezidentes pagātni, bet savējo — Latvijā dzīvojošo — “ķidāsim” pa šķipsniņai vien… Tādanu ir latviešu daba.
Joprojām nerimst diskusijas par pateicībām ārstiem. Diemžēl šis process jāsakārto citādi. Es domāju par tā saucamo ārstu “reketu”. Ja pacientam ir nauda, viņam nav gadiem jāgaida rindā, lai veiktu operāciju. To ārsti slimniekiem atgādina, un tā rodas šīs pateicības. Šī problēma jāsakārto valsts līmenī, lai ārstiem visi pacienti būtu vienādi — gan maksātspējīgie, gan par valsts naudu operējamie. Taču savam ārstam paldies var teikt katrs, kā vien vēlas.
Domāju, ka Latvijā dzīve būtu daudz labāka, ja mums nebūtu tik daudz politisku ambīciju, ja mēs varētu “neņemt galvā” politiķu rīcību, bet skatīties uz to kā uz nenopietnām izdarībām. Diemžēl tas mums visiem pārāk dārgi izmaksā, jo valsts nabadzības dēļ kļūst arvien tukšāka. Lai nodrošinātu ģimeni un varētu mācīties, cilvēki naudu pelna ārzemēs. Arī mans dēls jau gadu strādā Īrijā. Priecājos, ka viņš tur nepaliks, bet brauks mājās. Tātad par politiku nedomāsim,
strādāsim un baudīsim vasaru. Lai jums veicas!
