Lasis un forele vēl jānoķer. Zalvieša Vitolda Skadiņa vaļasprieks ir makšķerēšana. Kad vien iespējams, viņš dodas pie ūdeņiem un, kā pats saka, cer noķert lielo zivi.
Lasis un forele vēl jānoķer
Zalvieša Vitolda Skadiņa vaļasprieks ir makšķerēšana. Kad vien iespējams, viņš dodas pie ūdeņiem un, kā pats saka, cer noķert lielo zivi.
— Ģimenē esam pieci brāļi, četri kaislīgi makšķernieki, — saka Skadiņa kungs. — Arī mūsu tēvs bieži gāja makšķerēt. Mājas bija upes krastā, un mēs, puikas, pa upmalu vien, dzīvojām. Īstu zvejas piederumu jau nebija. No burtnīcu skavām locījām āķus, bet auklām noderēja spolīšu diegs. To paslepus ņēmām no mātes šujampiederumu kastītes. Māte dusmojās — puikām bikses saplīsušas, būtu jālāpa, bet kastītē vairs nevienas diegspolītes. Protams, vēlāk pirku īstas makšķeres un auklas, taču tas jau bija pēc dienesta.
Strādāju kolhozā “Nākotnes kalējs”, un mēs visai bieži braucām uz makšķerēšanas sacensībām gan ziemā, gan vasarā. Braucām uz Saukas, Plaužu un Odzes ezeru, Dienvidsusēju, Daugavu. Vairākas reizes uzvarēju. Vēl tagad mājās glabāju to laiku medaļas un atzinības rakstus. Tomēr makšķerēšana ezeros mani nesaista. Upēs ir daudz interesantāk. Man šķiet, ka tur var vilkt prāvākas zivis.
Vislabprātāk makšķerēju ar gruntsmakšķeri. Ar to var ķert plaužus, zandartus, līdakas, samus — gandrīz visas zivis. Vēl neesmu noķēris tikai lasi un foreli.
Savlaik makšķerēju tepat Zalvītes upē. Zivju bija ļoti daudz. Bet tad upītes krastā vienu pēc otras uzcēla vairākas fermas. No tām upītē ieplūda virca, un zivju palika arvien mazāk. Kad upīti izbagarēja, neko lielāku vairs noķert nevarēja. Tad pievērsos Dienvidsusējai. Lieliska upe, taču, sākoties Atmodai, atjaunoja vairākas spēkstacijas. Un atkal zivju kļuva mazāk, lomi — niecīgāki. Acīmredzot lielās zivis atpeldēja no upes lejteces. Tagad tas vairs nenotiek.
Iecienīta makšķerēšanas vieta ir Daugava. Ar gruntsmakšķeri var vilkt labus lomus — plaužus un samus. Taču arī te zivis kļūst sīkākas. Pirms gadiem divdesmit vairāk nekā četrus kilogramus smagi brekši vai septiņus kilogramus smagi zandarti nebija nekāds retums. Tagad ķeras tikai tādi ap kilogramu. Reiz sāka ķerties mazi samiņi. Bija vienalga, ko liek uz āķa. Kādu stundu vilkām mazos ūsainīšus un laidām atpakaļ. Nolēmām — nav vērts zivtiņas mocīt un devāmies mājup.
Man interesē tikai lielās zivis. Daugavā pie Sērenes reiz noķēru 50 centimetru garu mežavimbu. Biju plānojis sazvejot mailītes samu makšķerēšanai, taču pieķērās lielāka zivs. Nevarēju saprast, kas vieglās pludiņmakšķeres galā spirinās. Blakusesošie copētāji saskrēja skatīties. Kad zivs bija krastā, nofotografēju viņu un palaidu atpakaļ. Citi izbrīnā noelsās vien. Viņi šādu zivi gaidot pat vairākas vasaras, bet es mierīgu sirdi palaižot brīvībā…
Ir makšķernieki, kuri zivis ķer, bet paši neēd. Man gan zivis garšo. Īpaši, ja sieva izvāra zivju zupu. Mēli var norīt! Lielākās kūpinām vai marinējam. Piemēram, zandartam var atdalīt fileju, apsālīt, sapiparot, pārkaisīt dilles un atstāt ievilkties. Pēc tam zivij ir pavisam cita garša.
Kā zināt, kad gaidāma laba copes diena? Skadiņa kungs teic, ka vasarā tas nosakāms pēc naktstārpiem. Ja tie lielā skaitā izlīduši no zemes, jāsalasa un uz upi prom. Savukārt, ja naktstārpu nav — var mierīgi atgriezties gultā. Zivis tāpat neķersies.
