Vasara ir pilnbriedā, taču aiz kalniem nav arī ziema, liekot sarosīties siltākas kārtas iegādei. Vismaz viens jautājums — zābaku iegāde — Dainai ir risinājies samērā netradicionālā veidā.
Vasara ir pilnbriedā, taču aiz kalniem nav arī ziema, liekot sarosīties siltākas kārtas iegādei. Vismaz viens jautājums — zābaku iegāde — Dainai ir risinājies samērā netradicionālā veidā.
Daina Rīgā apciemoja māsu Daigu. Māsa Dainai ieteica aiziet līdz tuvējam tirdzniecības centram, viņa tikmēr pagatavos pusdienas, atlikušo laiku varēs veltīt sarunām. Viņa piedāvāja māsai uzģērbt savu plikādas puskažoku un paņemt tam pieskaņotu somiņu. Daina nodomāja: “Kāpēc gan “nepamētāt biezo”?” un devās uz lielveikalu.
Vispirms viņa iegāja pārtikas nodaļā, lai nopirktu iecienīto “Napoleona” kūku. Bet, ak vai! Stāvot rindā pie kases, atģidās, ka naudasmaku atstājusi savā somiņā. Māsas puskažoka kabatā sagrabināja dažus desmitus santīmu, par kuriem iznāca tikai divi biezpiena sieriņi “Kārums”.
Pēc tam Daina iegriezās vēl dažos ēkā izvietotajos veikalos. Uzmanību saistīja ādas jakas un mēteļi. Īpaši ķiršu krāsā ar kuplu lapsas apkakli. Kaut arī cena ar trim nullēm rakstīta, Daina paņēma to pielaikot. Derēja kā uzliets, arī piestāvēja, varēja vienīgi būt lētāks. Vienlaikus viņa pamanīja, ka pa tirdzniecības telpu staigā divi jaunekļi, vienam rokā iepirkumu maisiņš, taču sīkāk viņus nepētīja.
Kamēr Daina apjūsmoja mēteli, pie viņas pienāca pārdevēja un jauno sievieti uzrunāja. Atzinīgi novērtēja apģērbu un ieteica Dainai to iegādāties. “Es vēl padomāšu, šķiet, ka padusēs mazliet spiež,”” viņa noteica. Pārdevēja nerimās — mētelis esot silts, praktisks, odere izņemama, lielā salā jaka nebūšot vajadzīga – un pajautāja, vai maksāšot skaidrā naudā vai ar karti. Daina pasmaidīja un nodomāja: “Ja jau tēlot, tad līdz galam,” un atbildēja: “Skaidrā naudā.” Vēl brīdi pastāvējusi pie spoguļa un papriecājusies, viņa novilka mēteli, atvainojās, ka tomēr nepirks, un atdeva to pārdevējai.
Daina nu varēja doties pie Daigas, taču veikala gaitenī viņu uzrunāja tie paši jaunie vīrieši, kurus viņa bija ievērojusi: “Vai jums zābaki neinteresē?”. Viņa visādi atrunājās, taču jaunekļi neatkāpās un aicināja pielaikot zābakus. Daina beidzot piekrita, cerēdama, ka apavi nederēs, tādējādi viņu liks mierā.
Trijotne pagāja nostāk, viens no vīriešiem izņēma no maisiņa kartona kasti, kurā tiešām bija melni zābaki, pie tam diezgan glīti. Daina atspiedās pret sienu, nolika uz grīdas somiņu, noāva savu zābaku, lai varētu uzlaikot piedāvāto. Pēkšņi jaunekļi paķēra somiņu, kārbu ar otru zābaku nometa pie viņas kājām un paši pazuda ātrāk par vēju. Daina apjuka un neko nesaprata. Vēlāk secināja, ka jaunais zābaks ir tieši laikā. Viņa stāvēja un gaidīja, jo domāja, ka vīrieši atgriezīsies pēc apaviem un atdos somiņu.
Laiks gāja, bet no jaunekļiem nebija ne vēsts.
Daina ielika kasti ar zābakiem maisiņā un devās pie Daigas. Ceļā pārdomāja notikušo. Daiga jau bija pārgaidījusies māsu, taču, ieraudzījusi rokā tīkliņu, vēlējās, lai māsa parāda pirkumu. Tad nu Daina visu izstāstīja. Daiga smējās kā kutināta: “Viņi taču dzirdēja, ka tu par mēteli maksāsi “skaidrā naudā”, tā kā nenopirki, tad naudai jābūt somiņā. Viņiem pat prātā neienāca, ka tur ir tikai divi sieriņi un nekā vairāk. Priecājies, māsiņ, par tādu cenu tu pat “humpalās” neko nenopirksi!”. “Tā gan, bet tava somiņa,” Daina vēl nespēja rimties. “To es kādā izpārdošanā nopirku par pāris eiro, tāpat grasījos izmest,” Daiga smiedamās mierināja māsu.
