Znots slavē sievasmātes ceptos pīrādziņus.
Znots slavē sievasmātes ceptos pīrādziņus
Kad gaisā virmo liepziedu smarža, Aizkraukles pagastā dzimšanas dienu svin Monika Turonoka. Šovasar viņai 80.
— Sestdien pie manis ciemos brauks bērni, mazbērni, brāļi un viņu bērni, atnāks kaimiņi. Visi kopā pavadīsim jauku vakaru, — saka Monikas kundze. — Galdā būs arī pašcepti pīrāgi. Znots apgalvo, ka pīrādziņus labāk par mani neviens cits neprotot izcept.
Esmu bagāta sieviete. Man ir dēls un meita, trīs mazmeitas un mazdēls. Viņi ir visvairāk gaidītie ciemiņi. Esam no Latgales, tāpēc nevienos svētkos neiztiekam bez dziedāšanas. Mana mīļākā dziesma ir “Aiviekstes ozoli”, kuru dzied Miķelis Gruzītis.
Monikas Turonokas dzimtā puse ir Daugavpils rajona Ambeļu pagastā.
— Ieprecējos Višķos, bet kolhozu laikos nolēma divas apdzīvotas vietas likvidēt — arī to, kur dzīvojām mēs. Piedāvāja dzīvokli, taču nepiekritām. Aizkraukles apkaimē mums dzīvoja radi, un arī mēs pārcēlāmies uz šejieni. Tolaik daudzi aizbrauca no Latgales, — atceras jubilāre.
Turonokas kundze visu mūžu strādājusi kolhozā — gan fermā, gan lauku brigādē.
— Pēdējos septiņus gadus pirms pensijas strādāju kaltē. Bijām divas strādnieces. Malām graudus un uz fermām vedām miltus, darījām arī citus darbus. Bija grūti cilāt smagos maisus. Iespējams, tāpēc šobrīd reizēm grūti paiet, taču par to neskumstu. Uz dzīvi jāmēģina raudzīties ar optimismu, — nesūrojas Monikas kundze.
Jubilāres vaļasprieks ir adīšana. Savlaik tas bija labs veids, kā piepelnīties. Tagad gan adīkli ņem rokās, tikai lai noadītu kādu zeķu vai cimdu pāri mazbērniem.
— Esmu adījusi svīterus, lielus lakatus, cimdu un zeķu pārus nemaz saskaitīt nevar, — tā Monika Turonoka. — Esmu pieadījusi pūru arī mazmeitām. Adījumu rakstus parasti nolūkoju žurnālos, rūpīgi pārzīmēju burtnīcā un, kad nepieciešams, izmantoju.
Vasarā man ļoti patīk ravēt. Reiz kāds paziņa teica, ka es pa lauku ejot kā traktors. Esmu iemācījusies raiti strādāt, tad darbu var padarīt daudz ātrāk. Garajos ziemas vakaros iededzu nelielu lampiņu un atšķiru grāmatu. Man ļoti patīk romāni, stāsti par cilvēkiem. Regīnas Ezeras, Viļa Lāča vai Andreja Upīša romānus varu lasīt atkal un atkal. Mazmeitas man atved jaunākos žurnālus. Arī tajos ir daudz interesantu stāstu.
