Baznīca jāsaglabā nākamajām paaudzēm.
Baznīca jāsaglabā nākamajām paaudzēm
Kurmenieši Ilgoni Mašinski raksturo kā darbīgu un gudru zemnieku, kuram var lūgt gan padomu, gan palīdzību. Ilgonis ir “zaļi” domājošs cilvēks, tāpēc viņam ir dabai draudzīga saimniecība. Būdams zootehniķis, Ilgonis vislabāk zina, kā uzturēt veselu ganāmpulku. Lai arī darbs dzen darbu, viņš rod laiku vadīt Kurmenes katoļu draudzi un dziedāt baznīcas korī.
— Kādas ir jūsu bērnības atmiņas?
— Atceros savu pirmo zīmējumu, par kuru no skolotājas Martas Cīrules saņēmu atzīmi “teicami”. Tas bija laikā, kad sāku mācīties sagatavošanas klasē un skolotāja lika uzzīmēt saulīti. Man tā izdevās gaiša un skaista. Šis notikums man atmiņā kā vakar bijis, reizēm šķiet, ka manu dzīvi apspīd paša zīmētā saulīte.
Skaistas atmiņas man ir par Kurmenes katoļu baznīcu, kurp mani veda vecmāmiņa Paulīne. Šajā baznīcā esmu kristīts un arī laulāts.
Mājas dzīves atmiņas ir ikdienišķākas. Ģimenē bijām četri bērni, un vecāki bez brīvdienām strādāja kolhozā. Visaizņemtākā bija māte — viņa tuvējā cūku fermā kopa rukšus. Mēs, bērni, ik dienu viņai palīdzējām. Mātei par labu darbu piešķīra pat Darba sarkanā karoga ordeni, taču bērniem un ģimenei viņa daudz laika nevarēja atvēlēt. Mēs mājas darbus veicām paši. Kopām govi, teliņus, aitas, ravējām dārzu. Tāpēc no savas bērnības atceros tikai darbu un darbu.
Jāprot viss
— Darbs fermā jūs droši vien rosināja izvēlēties zootehniķa profesiju?
— Tā bija. Kopš vien atceros, esmu “maisījies” ap mājlopiem. Mātei palīdzot, es daudz ko uzzināju par cūkkopību. Redzot, ka govis un cūkas slimo, bet viņām var arī palīdzēt, nolēmu kļūt par zootehniķi.
Uz Saulaines lauksaimniecības tehnikumu devos ar vietējā kolhoza norīkojumu un zināju, ka pēc tā absolvēšanas man savā pusē būs darbs un atbalsts kā jaunajam speciālistam.
— Vai tā arī bija?
— Darba gaitas dzimtajā pagastā sākās diezgan viegli, jo pēc rakstura esmu samērā mierīgs un saticīgs. Es pazinu cilvēkus un viņi — mani. Centos ar kolhozniekiem saprasties. Tomēr bija gadījumi, kurus reizēm pat negribas atcerēties.
Kā visur, arī Kurmenē fermās strādāja tā saucamie “staigātāji”. Dažkārt pats slaucu fermas govis un arī ganos gāju. Daļa slaucēju un fermu strādnieku pēc algas saņemšanas “paņēma brīvsoli” un par darbu aizmirsa. Fermās strādāt bija ļoti grūti, trūka maiņas strādnieku, tāpēc cilvēki pagura un nogurumu “noskaloja” ar alkoholu. Darbs sākās trijos no rīta, un diena beidzās pirms pusnakts. Cik tad ilgi cilvēks tā var izturēt? Mātes neredzēja ne bērnus, ne savu saimniecību, smagais darbs kaitēja veselībai. Govju grupās bija ap 30, un mehanizācija bija nepilnīga. Tie patiesi bija briesmīgi laiki, kurus es nekad vairs negribētu piedzīvot.
Apprec rīdzinieci
— Kā izveidojāt savu ģimeni?
— Ar Ildzi iepazināmies kolhoza kantorī. Viņa, būdama rīdziniece, bija absolvējusi Lauksaimniecības akadēmiju un kļuvusi par zootehniķi zirgu dēļ. Bez šiem skaistajiem dzīvniekiem Ildze ne jaunībā, ne arī tagad savu dzīvi nevar iedomāties. Kurmenē viņa ieradās ar “sarkano” diplomu un kļuva par zirgu treneri.
Pēc pāris gadu draudzēšanās apprecējāmies. Sākām dzīvot Līvānu tipa mājā, kuru piešķīra kolhozs, un vēlāk to privatizējām. No savas lauku mājas pārnācu pie sievas un smejos, ka esmu iegātnis. Manos laukos tagad ir saimniecība, bet māja sabrukusi. Ar laiku domājam tur uzcelt jaunu māju. Bērni vismaz tā gribētu, kaut gan par lauku dzīvi nav sajūsmā. Dēls mācās augstskolā “Turība” un būs menedžeris, bet meita pēc vidusskolas beigšanas vēl nezina, kur tālāk mācīties.
— Tad jums ar Ildzi ir katram sava saimniekošanas joma?
— Jā, viņai ir zirgi, man — piensaimniecības nozare videi draudzīgā saimniecībā. Mums ir deviņas govis un jaunlopi, ir pat viena zilā govs. No govs gadā izslaucu vidēji apmēram 5000 litru. Saņemu arī Eiropas atbalstu par piena ražošanu. Maijā pabeidzu projektu piena mājai un ūdens piegādei. Projekts ir pieņemts.
Uzticas piensaimniecībai
— Vai jūsu saimniecībai piena ražošana nesagādā zaudējumus?
— Zaudējumu nav. Tagad Jēkabpils piena kombināts no mums pienu pērk par 14 santīmiem par litru. Bauskas piena kombināts man par pienu palika parādā divus tūkstošus latu. Parādu piedzīšu tiesā, jo kombināts naudu nemaksā kopš pagājušā gada.
Ar pienu apgādāju arī kaimiņus, kredītus neņemu, tāpēc pagaidām mani izputināt vēl nevarēs. Ministrs Mārtiņš Roze nu gan tā nopietni ķēries klāt piensaimniekiem, iesakot šo nozari mainīt pret rapša un aitu audzēšanu. Man šie “Napoleona plāni” neder, un es saimniekošu pēc saviem ieskatiem. Mana ražotā produkcija ir ekoloģiski tīra, to visi zina, tāpēc domāju turēties pie pārbaudītām vērtībām, nevis katru gadu “skriet vējam pa priekšu”, kā to dara Latvijas zemniecības nīcinātāji valdībā un Saeimā.
Kopā ar dziesmu
— Vai jums nekad nav bijis vēlēšanās izrauties no laukiem un apgūt kādu citu profesiju?
— Šī vēlēšanās man palika nepiepildīts sapnis, jo gribēju kļūt par dziedātāju. Jau kā mazu zēnu visi mani sauca par lielu dziedātāju, skolā es dziedāju korī un solo visur, kur vien bija vajadzība. Man bija laba balss un dziedāt patika. Kurmenes korī dziedāja arī tēvs, viņš bija Dziesmu svētku simtgades koncerta dalībnieks.
Man nebija iespēju apmeklēt mūzikas skolu, jo tuvākā skola bija Bauskā. Es nevarēju tur mācīties, jo būtu grūti izbraukāt un arī materiālo apstākļu dēļ. Tomēr visu dzīvi dziedu — savulaik Aizkraukles rajona skolotāju korī, tagad Kurmenes katoļu draudzes baznīcas korī. Sandra Meiere ir ērģelniece un uzņēmīga šī kolektīva vadītāja. Esmu laimīgs, ka varu dziedāt, jo mana dzīve bez dziesmām nebūtu pilnvērtīga.
Strēlnieki nosargā dievnamu
— Kā kurmeniešiem izdevās savu baznīcu nosargāt padomju laikā?
— Laikam jau tāpēc, ka kurmeniešiem nebija tādu priekšnieku, kuriem būtu “nags” uz svētvietu zaimošanu. Baznīcas draudze darbojās vienmēr, un svētkos dievnams bija dievlūdzēju pilns arī padomju laikā. Mums bija savs prāvests, kurš te arī dzīvoja, un dievkalpojumi, kristības, iesvētības un laulības notika regulāri.
Baznīcu nosargāja divi vietējie sarkanie strēlnieki, kuri bija draudzē. Ja kāds mēģināja mums ko aizrādīt, šo divu vīru dievnama aizsardzības vārdiem bija noteicošā nozīme, un tā visas ateistu ieceres baznīcu likvidēt valdībā dzirdīgas ausis nesasniedza. Neviens kurmeniešiem tā arī nevarēja “piesieties”, jo baznīcas nodoklis vienmēr bija samaksāts un dievnams sakārtots. Diemžēl nu šie cilvēki jau ir mūžībā.
Man draudzi vadīt uzticēja prāvests Jānis Zviedrāns, un tā es to daru jau daudzus gadus.
Nav viens
— Cik liela ir Kurmenes katoļu draudze?
— Kurmenē ir tikai katoļi, jo citu konfesiju dievkalpojumu te nav. Viena katoļu ģimene brauc arī no Vecumniekiem. Mums dievkalpojumi ir katru svētdienu, un tos apmeklē vairāki desmiti dievlūdzēju, bet svētkos, piemēram, Ziemassvētkos vai Pēterdienā, baznīca ir cilvēku pilna.
Kurmenes katoļu baznīca ir nosaukta Svētā Pētera vārdā, un tās pastāvēšanu mēs skaitām no 1895. gada. Baznīcas īpašumā bija arī zeme, taču uz tās kolhoza laikā uzceltas Līvānu tipa dzīvojamās mājas, lai ar cilvēkiem nenaidotos, draudze šo zemi nepieprasīja. Mums pietiek ar baznīcas apkārtni, kuru jāuztur kārtībā.
— Kādu plānojat savu turpmāko dzīvi?
— Vispirms jāizskolo bērni, lai viņiem dzīvē būtu vieglāk nekā savulaik man. Gaidīšu mazbērnus. Ļoti vēlos atjaunot vecāku māju un nākamajām paaudzēm saglabāt mūsu skaisto Kurmenes katoļu baznīcu.
Tas jādara tā, kā to paveica mūsu senči, domādami par mums, un viņiem tas nebija viegli gan karu, gan valdošās iekārtas dēļ. Šis pienākums man ir galvenais, un esmu laimīgs, ka mani atbalsta lielākā daļa kurmeniešu. Ticu, ka visi kopā baznīcu sakārtosim, jo tā ir arī aizsargājams kultūras piemineklis.
***
vizītkarte.
VĀRDS, UZVĀRDS: Ilgonis Mašinskis.
DZIMŠANAS LAIKS UN VIETA: 1957. gada 8. marts, Skaistkalne.
IZGLĪTĪBA: vidējā speciālā, absolvējis Saulaines tehnikumu.
ĢIMENE: sieva Ildze, dēls Viesturs un meita Madara.
VAĻASPRIEKS: dziedāšana un darbošanās Kurmenes katoļu draudzē.
HOROSKOPA ZĪME: Zivis.
