Pirms šāviena sirds sitas kā negudra.
Pirms šāviena sirds sitas kā negudra
Vietalvietis Andris Bajārs ir kaislīgs mednieks. Viena no vērtīgākajām trofejām, ko viņš ieguvis, ir raibas mežacūkas āda.
— Par medībām mani ieinteresēja tēvs. Arī viņš bija kaislīgs mednieks, — saka Andris Bajārs. — Bija ļoti interesanti palīdzēt viņam gatavoties medībām, pielādēt patronas un pēc tam klausīties, kas mežā piedzīvots. Tolaik jau puišeļus tik bieži uz mežu līdzi neņēma. Par īstu mednieku kļuvu, atgriežoties no dienesta. Man veicās jau pirmajās medībās — pirmajā mastā ar pirmo šāvienu nogāzu prāvu mežacūku. Vēl šodien labi atceros, kā viņa lēnām nāca tuvāk un tuvāk. Brīkšķināja krūmus. Beidzot pienāca piecpadsmit soļu attālumā. Tad vairs nekavējos un izšāvu. Biju ļoti uztraucies un nevarēju pat lāgā notēmēt. Mirkli pirms šāviena man sirds arvien sitas kā negudra.
Gadās arī neparasti piedzīvojumi. Reiz uzkāpu uz tukšiem siena zārdiem, lai redzētu, kas notiek otrā pļavas malā. Pēkšņi no tuvējiem krūmiem izskrēja bariņš sivēnu un nāca arvien tuvāk. Pēc dažām sekundēm mežmalā parādījās arī sivēnmāte. Mazie skraidīja ap zārdiem un nemaz nenojauta, ka es sēžu augšā. Sivēnmāte pienāca 20 soļu attālumā. Viņa nemierīgi ostīja gaisu. Sēdēju, gandrīz neelpojot, un vēroju. Māte pasauca sivēnus, un ģimenīte atkal pazuda krūmos.
Bajāra kungs teic, ka tagad priekšroku dod gaides medībām, sēžot medību tornītī, taču savlaik ļoti paticis medījumam pielavīties. Tā ir neparasta sacensība — kurš kuru pirmais pamanīs.
— Interesanti ir piezagties stirnām. Viņas ir ziņkārīgas. Vajag tikai izcirtumam pieiet pret vēju un “ierieties”. Ja dzīvnieks nenobīstas, viņš parasti nāk skatīties, kas ir nemiera cēlājs.
Taču neparastākā trofeja, ko ieguvu pirms vairākiem gadiem, ir raibas mežacūkas āda. Vietalvieši stāsta, ka reiz kādās mājās turēts kuilis. Viņš biežāk staigājis savā vaļā nekā pavadījis laiku kūtī. Iespējams, viņš “vainīgs” pie tā, ka šajā apkaimē laiku pa laikam izdodas nomedīt šādas mežacūkas. Arī kādam manam paziņam ir šāda neparasta trofeja.