Nobeigums. Sākums laikraksta ‘‘Staburags’’ 1. jūlija numurā. Pie tā mēs ilgi sēdējām, klusējot un raugoties kvēlojošās oglēs, mazā pasaules un mūžības brīnumā.
Nobeigums. Sākums laikraksta “”Staburags”” 1. jūlija numurā.
Pie tā mēs ilgi sēdējām, klusējot un raugoties kvēlojošās oglēs, mazā pasaules un mūžības brīnumā.
Ar Kaktiņu vecomāti pārrunājām, kāpēc vācieši par mērķi šaušanai bija izvēlējušies tieši mūsu siena šķūnīti. Kas zina, varbūt tie bija tie paši brašie vācu zaldāti uz skaisti koptiem zirgiem un vakara saulrietā mirdzošām ķiverēm, kuri 1941. gada vasarā pēc krievu armijas atkāpšanās pāri Audžu rudzu laukam iejāja Kaktiņu pagalmā!
Viena lampa visiem
Kad atkal tuvojās krievu armija, viņi apmetās Rocēnos, un bija arī tādi, kas nozaga mūsu telīti savam zaldātu virtuves katlam. Divus gadus mēs Rocēnos nodzīvojām. 1942. gadā, kad man vajadzēja mācīties 2. klasē, tēvs kopā ar savas māsas Alvīnes Krūmiņas ģimeni izvēlējās dzīvot, tā teikt, dziļi Mazzalves mežā, viņaprāt — no kara tālāk.
Zalves skolas internātā man bija ļoti grūta ziema. Pa laikam nakšņoju pie Vēžuļminnas, attālas radinieces, pie Zalves baznīcas, kur pie skalu uguns mācījos. Arī skolas internātā vakarā mācību klasē nekādas lāga gaismas nebija — viena lampa visiem. Nav brīnums, ka jau tad sāka bojāties redze. Toziem vairs nemācījās bodnieka Calkoviča dēls Iciks. Māte Riva un tēvs Roberts — visi nobendēti Čigānkalnā. Viens no bendēm bija melnīgsnējs vīrietis, ļauns egoists uzvārdā Leitnants.
Sākas un beidzas ar lūgšanu
Pelēko, skumjo un nabadzīgo dienu ritumā uzplaiksnīja arī gaiši brīži. Iedziedājās vēji vecajos Šuvalova pils kokos. Ne jau par dāvinātajām grāmatiņām “Staļins — bērnu draugs” un nedaudz vēlāk — “Hitlers — bērnu draugs”. Žēl, ka šīs grāmatiņas nesaglabāju, tas būtu labs liecinieks manām skolas sākumgaitām. Tajās dienās gaišumu izstaroja ne tikai klases audzinātājs Ludvigs Freimanis, kad vāciski runājām: “Hop, hop, hop, Pferdchen lauft Galop über Stein…”, bet arī skolotājas Vainovska un Maine, kuras mācīja spēlēt teātri.
Skolas internātā katrs rīts sākās un vakars beidzās ar lūgšanu un kādas svētās dziesmas dziedāšanu. Vakara jundu vienmēr vadīja pārzinis Ozols. Augumā viņš tiešām bija kā ozols. Nedrīkstēja ne jautāt, ne ņurdēt, ja arī nepatika dziesmu garie teksti, kas bija jāzina no galvas. Bija ļoti ilgi jāstāv kājās un jāklausās pārziņa garās runas.
Laiks ritēja nemanot. 1945. gada vasara pagāja ātri. Jūlijā skolotāja Anna Sētiņa gatavoja skolēnus vietējiem svētkiem Zalves kultūras namā. Man vajadzēja mācīties mugurdanci pārī ar Gunāru Ūdri.
Nošauj pagasta vecāko
17. jūlijā, pēc mēģinājuma ejot mājās, netālu no pagastnama dzirdēju šāvienus. Nobijos un naski steidzos prom. Mežiņā starp pagastmāju un Līko bērzu garām aizdrāzās kāds pajauns vīrietis un ieskrēja lielajā mežā. Vēlāk uzzināju, ka divi svešinieki, mežabrāļi vai bandīti, nošāvuši pagasta priekšsēdētāju Žani Budviķi. Arī viens no uzbrucējiem bija kritis, viņu nepazina. Žani Budviķi, kādreizējo Zalves kalpa zēnu un latviešu strēlnieku, ar godu apglabāja Zalves kapsētā. Netālu no viņa kapavietas guļ Jānis Jēkabsons, kuru 1944. gada maijā nošāva pie Rocēnu rijas. Tēvam viņu vajadzēja aizvest uz Zalves Mežamuižu, kur tēva pavadoņi kritušo iegāza kartupeļu bedrē. Vēlāk pārbedīja. Jēkabsons bija viens no Oškalna partizāniem, kuru atceros no kaujām Mīnu kalniņā, kad viņš kopā ar Oškalnu in vēl sešiem bruņotiem vīriem ienāca Rocēnu mājās.
Izglābj no Sibīrijas
Viens no Oškalna partizāniem — Jānis Mazarēvičs — izglāba manu tēvu no aizvešanas uz Sibīriju. Skaidri atceros to Vasarsvētku sestdienu, kad vietējie miliči, labi tēva paziņas un gandrīz vai draugi, viņu apcietināja un aizveda uz Jēkabpili. Pilnīgi ne par ko. Tā jau tolaik bija — ja kāds gribēja tikt vaļā no nevēlama kaimiņa, vajadzēja tikai pasūdzēties, kur nākas, un Sibīrija garantēta.
Sadzīvē bija daudz skarbu brīžu. Skolas internātā katrs ēdām savu līdzpaņemto maizīti, tikai pusdienās saimniece Mildiņa gatavoja kaut ko siltu. Kas bija paņemts līdzi? Maize, biezpiens, gardums — taukos taukšķēti zirņi ar ceptas gaļas gabaliņu. Katram skolēnam vajadzēja sagatavot divus sterus malkas. Arī es kopā ar citiem internātā palicējiem zāģēju un skaldīju. Šo darbu jau biju iemācījusies jaunākajās klasēs. Mani mazdēli par to brīnījās.
Garām Līkajam bērzam
Manā laikā skola bija vienā no 99 grāfa Šuvalova pilīm. Lielā parka klusumā vienmēr varēja priecāties par vecajām varenajām liepām, sarunāties ar tām, nevienam nedzirdot, par senatni un dabu, par pasauli visapkārt.
Nekad neaizmirsīšu šo augsto balto celtni ar sarkano dakstiņu jumtu, kas bija tālu redzams virs milzīgo liepu galotnēm. Ceļš uz skolu no Kaktiņiem bija interesants. Vispirms taciņa pa meža stūri līdz Vilkupēm, tad tiltiņš pāri Vilkupītei, tālāk — Vecumnieku mājas ar iebūvieša mājiņu pie ceļa, kur pavasaros ziedēja daudz ceriņu. Tālāk mežs, Grāfa būda, Bincāni, Kleiņi, un tad ceļš taisni uz Zalves kapiem. Pa labi palika skaistais Līkais bērzs, kuru savā dzejā tik jauki apdziedājis Imants Auziņš. Zalves skola ir arī viņa skola. Un Zalvi Imants Auziņš atklājis dažādos žanros.
Aiz Līkā bērza — pagastnams, kur kādreiz strādājis Jūlijs Dievkociņš, Vainovsku mājiņa un Zalves baznīca. Par to ir īpašs stāsts, ko var izlasīt manā grāmatiņā “Vēji dzied, vēji raud”.
Nekā vairs nav…
Kad esmu garām baznīcai, es teciņus vien noeju vēl divus kilometrus garām pastam, veikalam, bijušā aptiekāra Šteinberga mājām, Stūrīšiem, tautas namam, pāri Zalvītes tiltam, pa vecajiem muižas vārtiem ieeju skolas parkā un tad jau veru skolas nama durvis.
Daudz reižu iets pa šo ceļu, bet divas reizes ir īpaši spilgtā atmiņā.
Kontroldarbs ar citu datumu
Es 7. klasē ļoti daudz mācījos, biju teicamniece visos priekšmetos. Mans latviešu un vācu valodas skolotājs, arī audzinātājs Sētiņš daudz palīdzēja. Viņš mūsu klasi, kurā bija tikai vienpadsmit skolēnu, sāka audzināt 6. klasē mācību gada vidū, kad atgriezās no Sibīrijas, jo kā leģionārs bija saņemts gūstā un izcietis šo moku ceļu. Viņš bija ļoti iejūtīgs, saprotošs un visiem ļoti daudz palīdzēja, dažreiz pat riskējot.
Tā 1947. gada 24. decembrī mēs uzrakstījām no Jēkabpils apriņķa izglītības nodaļas atsūtīto kontroldarbu latviešu valodā ar 25. decembra datumu, kā bija noteikuši Jēkabpilī. Skolotājs pareizi saprata mūsu vēlmi — Ziemassvētku vakaru taču vajadzēja sagaidīt mājās.
Vēlā pēcpusdienā es gāju astoņus kilometrus uz mājām. Aiz Līkā bērza jau satumsa. Mežs bija piesnidzis, priežu un egļu sniega cepures apspīdēja mēness. Sniegs čirkstēja zem maniem steidzīgajiem soļiem, viss bija kā skaistā pasakā. Uz mūžu atmiņā palikuši skaistie skati un slepenā vienošanās ar skolotāju par šo speciāli uzspiesto diktātu. Vēl jau bija ļaudis, kas tad nebaidījās iet uz baznīcu, vēl jau nebija pienācis baisais 1949. gada 25. marta rīts. Tad jau vēl nebija. Zvanu skaņas mani pavadīja tālu.
Atpakaļ uz Daugavpili
Bet baisā nakts pienāca. No Daugavpils skolotāju institūta kopmītnes aizveda vairākas meitenes. Mēs, četri zalvieši — es, Aina Liniņa, Mirdza Caune un Ēvalds Zariņš, izņēmām dokumentus un braucām mājās. Tas bija mans otrais smagais gājiens no Zalves centra uz Kaktiņiem. Čemodāns ar grāmatām un citām lietām bija ļoti smags. Līdz skolai mani atveda Mirdzas tēvs, bet tālāk astoņus kilometrus vajadzēja noiet kājām. Paeju, paeju, pasēžu ceļmalā un atkal eju raudādama. Šajā smagajā ceļā negadījās neviens braucējs, ilgāk pasēdēju pie Bincānu ceļmalas pūpolkoka, kas jau bija vienos ziedos.
Tēvs lika braukt atpakaļ uz institūtu, teikdams, ka izvēlēto ceļu dzīvē vienmēr jānoiet līdz galam. Bēdīga braucu atpakaļ uz Daugavpili. Ne tikai tāpēc, ka bija jāšķiras no Kaktiņiem, bet arī tāpēc, ka pārējie trīs zalvieši turpināja mācīties Neretā un Jēkabpilī. Ak, arī man to vajadzēja darīt!
Mācībstunda kapsētā
Ar saviem Rīgas skolēniem Zalvē esmu bijusi vairākkārt. Viena gara gara stunda Zalves kapsētā pie Jūlija Dievkociņa kapa un Zalves skolas parkā. Saulrietā stāvējām Zalves baznīcas mūros, kur stāstīju, ka esmu te krustīta, ka pa Zalves stāvo kapu kalniņu kopā ar vēl trim meitenēm nesu Bišermildas mirušo bērniņu. Stāstīju arī par nežēlīgi noslepkavoto Jūliju Dievkociņu.
Pie viņa kapa runāju Imanta Auziņa rindas: “”Zalves pagasta dziļdziļos mežos, kur reti redz cilvēkus svešus…”. Tautskolotājs Jūlijs Dievkociņš pirmais sāka tulkot latviski Ļeva Tolstoja “Karu un mieru”, it kā nojauzdams, ka šī grāmata jaunā laikmetā arī latviešu cilvēkam derēs. Bet barons fon Osten—Sakens ar dragūniem Zvirgzdānu silā aiz Viesītes vēl vienam sapnim pielika asiņainu punktu… Kad šodien runājam par diženo “”Karu un mieru”, lai redzam: trausls jauneklis sarkanā sniegā un apkārt — pulks marodieru.
Nakti pārgulējām Zalves skolā, šejienes laipno skolotāju sagaidīti. Lielu paldies teicām skolotājai Vilhelmīnei Kalniņai.
Lielākā daļa skolēnu negulēja, bet sēdēja vecajā parkā pie ugunskura. Senie grāfi, šķiet, savas vīna glāzes nolikuši, nebeidza brīnīties par viņu pils parkā notiekošo.
Padziedi, vējš!
…Atkal esmu Vitēnmuižas pazudušo māju vietā. Gribas iesaukties Austras Skujiņas vārdiem:
“”Nežēlīgais klaidoni vējš,
apstājies brīdi un padziedi savas brīnišķās dziesmas!”.
Padziedi par baltajiem bērziem Kaktiņu ganībās! Vēl jau viens no tiem ir. Padziedi par vientuļo liepu Straumēnu lauku vidū! Par kuplo ievu krūmu. Cik tas skaists!
Mans vējš ir sapinies šajā ievu krūmā un raud. Raud ne tikai par bezmāju klajumiem, bet arī par ļaudīm, kas te dzīvojuši un aizsaules ceļu aizgājuši. Arī par to meitenīti Matildiņu Šūmāheri, kura nāk no Egles kundzes ar pussavītušu mežābolu saujiņu, algu par savu lielo darbu.
Stāvu pie vientuļā bērza klajumā un esmu vienisprātis ar Zentu Mauriņu: “”Ir zaudējumi, pie kuriem nekad nepierod,
Kurus nekad neaizmirst.
Lai gudrais prāts saka, ko sacīdams,
Sirdij ir savi iemesli,
Kas prātam nepieejami.”
Sāk smidzināt. Vējš sašūpo bērzu zarus, un tie nobirdina asaras. Es aizeju pa ceļu, kas ved uz mājām Rīgā, ar klusu cerību sirdī, ka Vitēnmuižā, tāpat kā citās Zalves tukšajās mājvietās, kādreiz dzīvos cilvēki. Ne jau grāfi un baroni, bet vienkārši cilvēki, kuri mīlēs savu dzimto zemi un dabu.
