Raimonds Ratņiks rakstā “Maģijas varā” aicināja lasītājus pastāstīt par piedzīvotām līdzīgām situācijām. Savu stāstu “Staburagam” uzticēja Liene.
Raimonds Ratņiks rakstā “Maģijas varā” aicināja lasītājus pastāstīt par piedzīvotām līdzīgām situācijām. Savu stāstu “Staburagam” uzticēja Liene.
— Deviņdesmitajos gados es, vīrs un mūsu draugi braucām uz kādu Krievijas pilsētu iepirkties. Izstaigājuši tirgu, iepirkušies un iztērējuši lielāko daļu naudas, devāmies uz dzelzceļa staciju.
Bijām jau gandrīz pie vilciena, kad pēkšņi iznira kāda melnīgsnēja sieviete un uzrunāja manu vīru Valdi: “Nāc, pazīlēšu!”. Es vēl pamudināju: “Nu, nežēlo rublīti, vismaz nākotne būs skaidra.”
Valdis paklausīja, es paņēmu iepirkumus un, neko ļaunu nedomādama, devos uz vagonu iekārtoties. Taču vilciena pavadone man ieteica: “Jums nu gan nevajadzēja viņu vienu atstāt, kaut nu viss labi beigtos!”.
Uztraucos ne pa jokam, nometu somas un izlēcu no vagona. Turpmākais bija kā murgs. Valdim apkārt bija sastājušās tumsnējas sievietes un kaut ko teica, bet vīrs no maka ņēma naudu un deva viņām. Es izmisusi kliedzu: “Valdi, Valdi, ko tu dari!”. Viņš mazliet pagrieza galvu uz manu pusi, it kā pazīdams balsi, taču rokas turpināja darboties ap maku. Mani centieni glābt vīru un naudu beidzās brīdī, kad aizmugurē kāda cita tumšmate garos kuplos brunčos “ieteica” klusēt, lai vēlāk nav jānožēlo. Dusmojos par bezpalīdzību, jo lietas labā neko nevarēju darīt.
Kad naudas vairs nebija, sievietes vienā mirklī izgaisa, bet Valdis, mazliet atguvies un šokēts, tuvojās vilcienam. Paņemta bija visa nauda — gan krievu rubļi, gan lati.
Tā, lūk, var iznākt, kad gribas ielūkoties nākotnē. Kaut ko tādu nevienam nenovēlu piedzīvot. Esiet piesardzīgi, jo citreiz var zaudēt arī vairāk kā naudu.
