1. turpinājums. Sākums laikraksta ‘‘Staburags’’ 1. jūlija numurā.
1. turpinājums. Sākums laikraksta “”Staburags”” 1. jūlija numurā.
Visaugstākā svētku virsotne, protams, bija Līgo jeb Zāļu vakars un Jāņu nakts. Katrā mājā pina ziedu un zāļu vainagus. Lielie gāja līgodami no vienām mājām uz otrām, bērni, protams, līdzi. Visiem vainagi un zāļu pušķi. Ozollapu vainags vispirms tika uzlikts Straumēnonkulim Jānim. Līgotājiem pēdējās mājas bija Erdmaņu “Bikāres”, kur sagaidīja saullēktu. Lai gan ļoti nāca miegs, visi gājām mājās, priecādamies par pirmajiem saules stariem. Iečivinājās putni, līdz tam klusajos kokos iešalkojās vējš, it kā dungodams par līgotājiem un rīta skaistumu. Neatceros, ka Vitēnmuižā Jāņu naktī kādreiz būtu lijis.
Vēji raud par bijušo
Vēji, vēji… Tie dzied un raud manos atvasaras ceļos. Stāvu Kaktiņu kādreizējā mājvietā un klausos vēju balsīs. Ilgi jo ilgi… Tie dzied, līksmo, raud, čukst, pat vaid. Vaid par Vitēnmuižas jeb Susējmuižas mājām — Žagariņiem, Zālīšiem, Ziediņiem, Upmaļiem, Kārkliņiem, Ozoliem, Slaviešiem, Stepiņiem, Skrāpēm, Vāverītēm, Zeltkalniem, Čiekuriem, Bikārēm, Straumēniem, Kaktiņiem, Vilkupēm, par Vilkupīti, par…
Saglabājusies vēl muižas lielā kalpu māja, kurā dzīvo Tiltiņu un Medlinsku ģimene, Mauriņi, kur dzīvo (drīzāk eksistē) sveši ļaudis bez zemes un darba mīlestības. Mauriņu mazmeita Anita Luca ar savu ģimeni neatgriezīsies. Pussabrukušajās Audzēs vēl cenšas darboties Marķizu Gunāra meita Ligita. Satiekos ar dažādiem cilvēkiem, bet — brīnums! — vismīļākā tikšanās man ir ar citā esībā aizgājušajiem. Satikšanās ar maniem vecvecākiem…
Tabaku šņauc aiz staļļa
Atkal sēžu pie muižas kalpu mājas sliekšņa un klausos vectēva Jāņa Baltruma stāstījumā, brīnos, kā viņš bijāja ūdeni un uguni. Kad malkas šķilas sāk sprakšķēt, viņš noņem cepuri un pārkrustās. Mēs ejam kopā pa tiem ceļiem, ko viņš nostaigājis Lietuvā un Amerikā. Vecāmāte Jūlīte dzīvo līdzi mūsu ceļojumam, bet pēc tam noprasa, vai esmu iemācījusies labi izvārīt piena kunkuļzupu. Viņai garajiem brunčiem sānu kabatas jau sen aizšūtas, viņa tur neglabā šņaucamo tabaku.
Kādreiz es brīnījos par viņas pazušanu aiz lielā staļļa un nemitīgo šņaukāšanos. Izvelk kaut ko no kabatas, pieliek pie deguna un — apčī! Smieties nedrīkstēju, nedrīkstēju arī jautāt: “Ko jūs, māt, tā jocīgi darāt?”.
Manam tēvam sava māte visu mūžu bija jāuzrunā ar “jūs”, mazbērni viņu drīkstēja uzrunāt tikai par māti, ne vecomāti.
Skumji, ka ar viņiem Mazzalves Kankaļu kapos varu satikties tik reti.
Zem sērmūkslītes lūdz glābiņu
Atvados no muižas vecajiem lielajiem kokiem, kuros vējš kopā ar mani smagi nopūšas, un eju pa smilgām aizaugušo lauku garām Mauriņiem, Straumēnu bijušajai mājvietai pie Kaktiņu kuplās sērmūkslītes. Klusumā dzirdu savas mātes vecākā brāļa balsi: “Glābiet mani!”. Viņš gulēja zem sērmūkslītes ļoti slims un lūdzās glābiņu. Diemžēl viņam jau deviņpadsmit gadu vecumā par mūža māju kļuva Zalves kapsēta, jo viņam taču nebija iespēju savu plaušu kaiti ārstēt Šveices kalnos.
Vectēvs aicina padziedāt
Man pretī nāk vecāmāte Anna gludi saķemmētiem matiem, kas sapīti bizītē un uz pakauša sakārtoti copītē. Viņa saka: “Aine (tā viņa mani bērnībā sauca), jābrauc pie Jānīša!”. Vectēvs jūdz zirgu, ieliek ratos kanniņu ar ūdeni, vecāmāte atnes sniegbaltus kuplus ziedu čemurus, un es braucu uz sešus kilometrus attālo Zalves kapsētu.
Tajā laikā man bija tikai trīspadsmit gadu, bet es jau ar visu tiku galā. Sāku īsti saprast vecāsmātes lielās sāpes par mirušo dēlu, arī par viņas brāli Kārli Dravenieku, latviešu strēlnieku, kurš pēc Pirmā pasaules kara palika Krievijā un gāja bojā Staļina represiju laikā 1937. gadā.
Atmiņas sauc, vilina, sāpina. Atkal dzirdu vēju raudas ganību vecajā bērzā. Par savu vectēvu Mārtiņu.
Vectēvs man nāk pretī sīksolīšiem no lielā šķūņa un aicina padziedāt, paklausīties pasakas.
Vēji iedziedas… Šajā brīdī kopā ar viņu sēžu uz Kaktiņu mazās istabiņas siltā mūrīša un klausos pasakas gan par bārenīti un ļauno pamāti, gan par septiņiem burlakiem. Brīžiem arī dziedam. Biežāk par lielo viltnieku un daiļo meiteni, kura viņa dēļ noslīcinās Zalvītes lielajā atvarā pie skolas.
Vectēvs man jautā: “Kuras dziesmiņas rindas tu vislabāk atceries?”
“”Visspilgtāk par zilo zīžu lentīti… Smej, smej, tu, lielais viltniek, gan drīz tu raudāsi, tik zila zīžu lentīte virs ūdens plivināsies…”
“”Kāds tagad ir atvars un tilts pār to?”
“”Ne lielā atvara, ne tilta, vectēv, pie Zalves skolas vairs nav. Zilā zīžu lentīte plivinās vien manās atmiņās.”
Varbūt vēl arī aizsaules ceļos?
Vecākie miruši, jaunākie aizklīduši
Manu vasaras ceļu atmiņas saista un velk pie sevis, bet līdzi paņemt nevaru vairāk, kā tikai sevi pašu, savas sāpes vai prieka čukstu, kas pieder tikai man. Ceļi nejautā, vai tavā sirdī prieks vai skumjas. Tie aicina tālāk. Bet atmiņas sauc, vilina, sāpina.
Aiz nelielā mežiņa Priedainēs vēl rosās Kronīši. Arī Ķēpsānos un Rubeņos vēl dzīvo un strādā ļaudis. Bet citur — skumji: mājas sabrukušas, vecākie cilvēki miruši, kolhoza darbos saslimstot un tikai grašus pelnot. Jaunākie aizklīduši uz citām vietām darba un peļņas meklējumos vai arī aizgājuši aizsaules ceļos, nespēdami savas dzimtās mājas saglābt no sabrukšanas.
Savlaik man īpaši bija žēl mīļās Annas tantes Straumēnos, kurai vajadzēja iet uz Skrāpēm, uz muižas lielajiem staļļiem, un tur slaukt gotiņas. 1949. gadā govis tika savestas no 17 Vitēnmuižas jaunsaimniecībām, kas bija apvienotas kolhozā. Līdz mūža galam viņai sāpēja rokas, sabeigtas šajā slaucējas darbā. Nebija jau tad vēl slaucamo mašīnu.
Tik skaisti dālijas vairs nezied
Daudz kas jau ieslīdējis pagātnē un pazudis. Tikai daži atmiņu mirkļi iet pāri laikiem, pāri sāpēm, pāri priekiem, liek domām darboties, atgriezties tālos gados Kaktiņu mežā, tīrumos un pļavā Susējas upes krastā. Te esmu dzimusi, te mani vecāki Kaktiņos atgriezās gan 1941., gan 1944. gadā.
1949. gada augustā pēdējo reizi sēdēju uz Kaktiņu istabas jumtam pieslietajām kāpnēm un skatījos uz ziediem puķudobēs. Ļoti skaisti ziedēja dālijas, ko mēs saucām par jurģīnēm. Man bija ļoti žēl pamest pašas stādītos upeņu krūmiņus, jaunās ābelītes. Visa žēl…
Akmeņi uz balkona
Lai gan Zalves skolotāji bija apgalvojuši, ka pie mums kolhozu nebūs, jo tīrumi pārāk nelieli, lai tajos traktori apgrozītos, tomēr tos dibināja. Mans tēvs kolhozā nestājās, teikdams, ka viņš jau nu gan nevergos šim krievu uzspiestajam artelim. Māti vienu kolhozā neņēma. Tēvs kļuva par kokmateriālu šķirotāju mežā, pēc Kaktiņiem dzīvojām Mežgaitās, tad Runcēnos. Kaktiņi bija pirmās mājas, kas pazuda no Vitēnmuižas. Vectēvs nomira 1949. gada oktobrī, vecāmāte, Straumēnonkuļa pierunāta, mājas baļķus pārdeva kādam Neretas iedzīvotājam. Pārējās ēkas — kūtiņu, vāgūzi, šķūnīti, lielo šķūni — kolhoza traktori savilka vienā lielā kaudzē. Tā jau sen velēnām apaugusi, bet pie tās — kāds brīnums! — Kaktiņu piemiņai zied košumkrūmiņi. Vairākus akmeņus esmu atvedusi uz Rīgu, tie stāv uz balkona. Bieži, kad laboju skolēnu burtnīcas, uz tiem lūkojos, atpūtinādama acis. Un ieraugu Vitēnmuižas tīrumus, mājas, ļaudis, kādi viņi kādreiz bija. Patiesībā tur ir tikai bezmāju klajumi.
Vizbulītes uz
zārka
Atkal atmiņas, atmiņas… Redzu trīs baltus zārciņus, ko Straumēnonkulis gatavo Upmaļu Valentīnai, Valdim, mazajai Ilgiņai, kura pat skolā vēl negāja. Līdz tam taču mēs, Vitēnmuižas māju bērni, ar viņiem spēlējām paslēpes, Lieldienās šūpojāmies, Ziemassvētkos svecīšu liesmiņās skatījāmies… No viņiem, ar difteriju dažu dienu laikā mirušiem, mums, Kaktiņu, Straumēnu un Audžu bērniem, neļāva atvadīties, aizvedot uz Cīruļu kapiem. Mēs uz zārciņiem metām zilu vizbulīšu pušķīšus. Diemžēl tie krita nost.
Pirms pāris gadiem biju Cīruļu kapos, kur guļ arī pārējie Upmaļu ļaudis. Skumji, vientuļi, jo visa ģimene mirusi, arī vecākā meita Albertīne, kura tajā laikā, kad plosījās difterija, bija aizsūtīta atmīnēšanas darbos. Dzīvs palika Jānis, kurš traģiskajās dienās bija Zalves skolas internātā. Vēlāk viņš aizgāja dzīvot uz Jēkabpili, jaunākajos laikos atguva tēva zemīti ar tukšo mājvietu, to un nelielo mežu pārdeva par diviem tūkstošiem latu… Tagad miris. Tādi ceļi bija ne vien Vitēnmuižas, bet arī daudziem citiem Zalves pagasta ļaudīm.
Atjauno baronu kapenes
Tur, kur atdusas Upmaļi, aiz augstas sētas mājvieta ir Vitēnmuižas senajai baronu dzimtai. No vecajiem uzrakstiem redzams — pēdējais apbedījums ir 1901. gadā: barons Rudolfs fon Disterlohe.
1992. gadā no Vācijas bija atbraucis kādreizējo Vitēnmuižas īpašnieku pēcnācējs Kristofs fon Disterlohe. Ar vietējā iedzīvotāja Jona Medlinska palīdzību atjaunoja baronu kapenes un sētu ap tām. Baroniem veltītie kapakmeņi Cīruļu kapos — simtgadīgi, apdrupuši un apsūnojoši.
Kad 1945. — 1947. gadā savās attālajās pļavās aiz Susējas upes ganījām gotiņas, ļoti labi varēja dzirdēt Cīruļu kapu zvana skaņas. Pēc tam, kad 1949. gada 25. martā daudzus šīs apkārtnes ļaudis aizveda uz Sibīriju, šis zvans ieskanējās retāk.
Šķūnī šauj kā mērķī
Šajās Vitēnmuižas jaunsaimniekiem piederošajās pļavās Kaktiņu un Straumēnu lopu ganītājus izrīkoja un pieskatīja vecāmāte. Visi gulējām Straumēnu siena šķūnītī, jo Kaktiņu šķūnīti vācieši atkāpjoties bija nodedzinājuši. Šāvuši kā mērķī no lielceļa. Upē mani brālēni Monvīds un Valdis zvejoja līdakas, raudas un asarus. Vārījām zivju zupu. Vakaros brīnišķīgi smaržoja kalmes, gan tās, kas auga upmalā, gan saplūktās pie ugunskura.
(Turpmāk vēl)
Pie tā mēs ilgi sēdējām, klusējot un raugoties kvēlojošās oglēs, mazā pasaules un mūžības brīnumā. Ar Kaktiņu vecomāti pārrunājām, kāpēc vācieši par mērķi šaušanai bija izvēlējušies tieši mūsu siena šķūnīti. Kas zina, varbūt tie bija tie paši brašie vācu zaldāti uz skaisti koptiem zirgiem un vakara saulrietā mirdzošām ķiverēm, kuri 1941. gada vasarā pēc krievu armijas atkāpšanās pāri Audžu rudzu laukam iejāja Kaktiņu pagalmā!
Viena lampa visiem
Kad atkal tuvojās krievu armija, viņi apmetās Rocēnos, un bija arī tādi, kas nozaga mūsu telīti savam zaldātu virtuves katlam. Divus gadus mēs Rocēnos nodzīvojām. 1942. gadā, kad man vajadzēja mācīties 2. klasē, tēvs kopā ar savas māsas Alvīnes Krūmiņas ģimeni izvēlējās dzīvot, tā teikt, dziļi Mazzalves mežā, viņaprāt — no kara tālāk.
Zalves skolas internātā man bija ļoti grūta ziema. Pa laikam nakšņoju pie Vēžuļminnas, attālas radinieces, pie Zalves baznīcas, kur pie skalu uguns mācījos. Arī skolas internātā vakarā mācību klasē nekādas lāga gaismas nebija — viena lampa visiem. Nav brīnums, ka jau tad sāka bojāties redze. Toziem vairs nemācījās bodnieka Calkoviča dēls Iciks. Māte Riva un tēvs Roberts — visi nobendēti Čigānkalnā. Vien sno bendēm bija melnīgsnējs vīrietis, ļauns egoists, uzvārdā Leitnants.
Sākas un beidzas ar lūgšanu
Pelēko, skumjo un nabadzīgo dienu ritumā uzplaiksnīja arī gaiši brīži. Iedziedājās vēji vecajos Šuvalova pils kokos. Ne jau par dāvinātajām grāmatiņām “Staļins — bērnu draugs” un nedaudz vēlāk — “Hitlers — bērnu draugs”. Žēl, ka šīs grāmatiņas nesaglabāju, tas būtu labs liecinieks manām skolas sākumgaitām. Tajās dienās gaišumu izstaroja ne tikai klases audzinātājs Ludvigs Freimanis, kad vāciski runājām: “Hop, hop, hop, Pferdchen lauft Galopu über Stein…”, bet arī skolotājas Vainovska un Maine, kuras mācīja spēlēt teātri.
