Pēdējos gados no Latvijas uz ārzemēm naudu pelnīt dodas daudz jauniešu. Vairums brauc draugu pulkā, bet daudzi arī vieni.
Pēdējos gados no Latvijas uz ārzemēm naudu pelnīt dodas daudz jauniešu. Vairums brauc draugu pulkā, bet daudzi arī vieni. Mājās paliek draugs, draudzene vai pat ģimene. Īstas jūtas attālums neapslāpē, un mīlestība arī uz laiku šķirto cilvēku starpā saglabājas, tomēr nereti notiek pavisam citādi. Tā savu mīlestību zaudēja Lauris (vārds mainīts).
Viņš ar Inesi (vārds mainīts) draudzējās jau kopš skolas gadiem, jo abi mācījās vienā klasē un reizē absolvēja vidusskolu. Lauris sāka studēt, bet Inese — strādāt veikalā par pārdevēju. Meitenei neinteresēja iegūt augstāko izglītību, lai arī Lauris viņu aicināja mācīties tālāk. Pēc pastrādāšanas veikalā Inese mainīja vēl dažas darbavietas, taču nekur viņai nebija labi. Līdz beidzot Inese sāka arvien vairāk interesēties par iespējām, viņasprāt, viegli un ātri nopelnīt kaudzi naudas ārzemēs.
Laimes kalngals — nauda
Par šo tēmu jaunā sieviete arvien biežāk sāka runāt ar draugu, sakot, ka arī viņam studiju beigšanai nauda noderētu, tāpēc kādu gadu viņš varētu pastrādāt Īrijā. Viņasprāt, tad abi varētu arī apprecēties un nopirkt dzīvokli, jo līdz tam viņi dzīvoja kopā ar vecākiem. Inese ar savējiem gan labi nesapratās, tāpēc devās pie krustmātes uz laukiem. Tur diezgan lielā saimniecībā viņa veica vieglākos darbus, vairāk gan interesējoties par deju vakariem, skaistām drēbēm un citām “sievietes cienīgām lietām”, uzskatot, ka sievietes jaukā dzīve materiāli jānodrošina draugam vai vīram.
Tā dienu no dienas, atgādinot Laurim, ka viņu esošie dzīves apstākļi neapmierina, Inese puisi pierunāja studijas pārtraukt un doties pelnīt naudu. Protams, apsolot, ka dzīvos kā Pelnrušķīte laukos, čakli strādās saimniecībā un uzticīgi gaidīs Lauri atgriežamies.
Cerību laiks
Par turpmāko stāsta Lauris:
— Uz Īriju braucu reizē ar vairākiem draugiem. Kopā noīrējām dzīvokli un strādājām rūpnīcā. Sākumā daudz slimoju, jo kaitēja Īrijas mitrais klimats. Taču kavēt darbu nedrīkstēju, tāpēc strādāju, pat klepodams. Pirmie mēneši man bija ļoti smagi, jo skumu pēc mājām un, protams, pēc savas mīļās meitenes. Lai arī sazvanījāmies, tomēr svešumā labi nejutos.
Taču viss bija jāpārvar, jo mani stiprināja nākotnes cerības — veidot ģimeni un nopirkt dzīvokli, iegūt augstāko izglītību un labu darbu dzimtenē. Apzinājos — jo vairāk strādāšu, jo cerības ātrāk piepildīsies.
Pēc pusgada negaidot saņēmu dažas dienas atvaļinājuma un steidzos uz mājām. Ierados pēkšņi, nevienu nebrīdinot. Māte, durvis atverot, gandrīz vai nobijās. Domāja, ka ar mani atgadījies kas ļauns un esmu no Īrijas izraidīts. Kad pirmais mulsums pārgāja, jautāju par Inesi. Vecāki saskatījās, bet neko neteica. Tikai vēlāk uzzināju, ka Inesei manā prombūtnē bijušas tuvas attiecības ar kādu vecāku vīrieti, taču vecāki nolēmuši man neko neteikt. Cerējuši, ka meitene turpmāk tā nerīkosies.
Netic vēstulei
Es toreiz biju ļoti laimīgs, ka esmu mājās. Inesei neko par neuzticību nejautāju, jo nevarēju pat iedomāties, ka viņa varētu mani pievilt. Viņa bija ļoti laipna un pēc atvesto dāvanu saņemšanas jutās kā septītajās debesīs. Sameklējām pilsētā mums piemērotu pārdošanai paredzētu dzīvokli, un es atstāju Inesei naudu, lai viņa sāk kārtot tā pirkšanas lietas.
Uz Īriju devos enerģijas pārpilns, jo šķita, ka mūsu kopīgie nodomi jau sāk piepildīties. Strādāju “melnās miesās” un sūtīju Inesei naudu, jo tobrīd dzīvokļu cenas pamazām sāka paaugstināties. Kādu dienu jutos pārsteigts, jo saņēmu vēstuli no Ineses māsas. Viņa rakstīja, ka Inese dzīvoklī jau iekārtojusies, bet dzīvojot kopā ar kādu puisi no laukiem.
Sākumā šai ziņai neticēju. Piezvanīju Inesei un jautāju, kā viņa dzīvo, vai ir kādas problēmas? Atbilde bija — viss ir kārtībā, mīlu tevi un gaidu mājās. Man pietrūka dūšas, bet varbūt es baidījos no patiesības, tāpēc es neko neteicu par viņas māsas vēstuli. Turpināju strādāt un sūtīt savai meitenei naudu. Dzīvoklis jau bija nopirkts, bet es veselu gadu nebraucu atpakaļ, jo gribēju nopelnīt tik daudz, lai pietiktu arī studijām, mašīnai un Ineses laimei.
Zaudētās ilūzijas
Tagad par savu naivumu varu tikai rūgti pasmaidīt. Pamošanās no sapņa bija ļoti smaga. Kad pārbraucu mājās, un šoreiz par to Inesei paziņoju, viss likās skaisti un jauki. Vienīgi dažu draugu zobgalīgās piezīmes un vecāku klusēšana bija diezgan pārsteidzoša. Taču viņa pret mani bija kā saulīte aukstā ziemas dienā — sildīja manu sirdi un dvēseli, jo es viņu mīlēju. Nopirkām mašīnu un dārgas mēbeles, bet par studijām Inese vēl nerunāja, tāpat kā par kāzām, kuras nu varētu sarīkot ar vērienu. Nauda plūda kā ūdens caur sietu, pēc gada tā bija iztērēta. Es strādāju lielā firmā, darbs bija labi atalgots, bet Inese baudīja dzīvi.
Kamēr nauda nebija jāskaita un tās pietika visām viņas vēlmēm, arī tālām ekskursijām uz dažādām valstīm, viss bija labi. Tomēr pienāca laiks, kad bija jāiztiek tikai no manas algas. Tā bija pietiekama, lai mums nekā netrūktu, taču Ineses “apetīte” bija krietni pieaugusi.
Sākās pārmetumi par nenopirktu kažoku vai neiespējamu atpūtu kūrortā. Dažkārt pēc šampanieša baudīšanas, ko Inese dzēra vai katru dienu, viņa arvien biežāk sāka runāt par īstiem vīriešiem, kuri savas sievas vai mīļākās nēsājot uz rokām un peldinot naudā. Viņai arī tas esot piedāvāts, bet viņa savas muļķīgās pieķeršanās dēļ vēl nevarot no manis šķirties.
Rūgtā patiesība
Savulaik mana vecmāmiņa teica, ka piedzēries cilvēks pasaka to, ko nedzēris domā. Tā nu tas notika arī ar Inesi. Tomēr mana mīlestība vēl bija dzīva, un es visu pacietu, neko viņai nepārmetu. Līdz kādā jaukā vakarā vairs netiku mūsu dzīvoklī — atslēga bija nomainīta, un lakoniska Ineses zīmīte pastkastītē vēstīja, ka viņa atradusi savu sapņu vīrieti un mani pamet. Dzīvoklis, protams, palikšot viņai. Es varot atgriezties pie vecākiem vai meklēt sev citu sievieti. Viņa tikai tagad sapratusi, ka nekad mani neesot mīlējusi.
Pēc dažām dienām viņa atļāva man paņemt drēbes, un brīdī, kad aizvērās mūsu dzīvokļa durvis, man gribējās, lai zeme zem kājām atveras. Pirmo reizi mūžā tovakar piedzēros līdz nemaņai, pats sev sakot, ka dzeru savas mīlestības bēres…
Lai cik dīvaini būtu, pamodos ar skaidru galvu un savādu iekšēju vieglumu. Ienāca māte, un es viņai beidzot visu izstāstīju. Viņa savukārt atklāja, cik vieglprātīgi Inese dzīvojusi manā prombūtnē. Jutu, ka manī kaut kas ir nodzisis. Tikai tad, kad pēc dažām dienām uz ielas satiku Inesi un spēju viņai paiet garām kā svešam cilvēkam, sapratu, ka mana mīlestība patiesi ir mirusi un man šī sieviete kļuvusi vienaldzīga. Nekas vairs nesāpēja, un sirds nesmeldza, viss bija beidzies.
***
Nesen Laurim bija 30. dzimšanas diena, ko viņš klusi sagaidīja Īrijā, jo pēc šķiršanās no Ineses tūlīt atgriezās šajā valstī. Tagad jau vairākus gadus viņš tur dzīvo un strādā. Arī augstākā izglītība ir iegūta. Reizi gadā jaunais vīrietis apciemo savus vecākus un draugus Aizkrauklē. Viņš dzīvo mērķtiecīgi un bez ilūzijām.
Svešajā zemē Lauris saticis meiteni, kura viņam nav vienaldzīga, tomēr domā, ka mīlestība tā nav. Lai arī pirmās mīlestības zaudēšanas brūces, viņaprāt, sadzijušas bez rētām, sievietēm viņš vēl neuzticas. Laura vecāki cer, ka dēls savu laimi atradīs, jo viņa dzīve tikai sākas. Un ko dara Inese? Viņa devusies plašajā pasaulē, un vecāki vairās par meitu kādam ko stāstīt.
