Uz skatuves bučo svešu puisi. Valles pagasta iedzīvotāja Velta Stūre jūlijā svin 85 gadu jubileju. Tie viņai būs lieli svētki, jo ciemos atbrauks meitas un mazbērnu pulciņš.
Uz skatuves bučo svešu puisi
Valles pagasta iedzīvotāja Velta Stūre jūlijā svin 85 gadu jubileju. Tie viņai būs lieli svētki, jo ciemos atbrauks meitas un mazbērnu pulciņš.
Pierast var pie paša velna!
Velta Stūre dzimusi un augusi daudzbērnu ģimenē Vallē. Bērnība Veltas kundzei bija smaga, to atceroties, sirmajai kundzei acīs riešas asaras. Kara laikā zaudēti divi brāļi — viņi aizgāja un mājās vairs neatgriezās. Septiņu gadu vecumā Velta sāka mācīties toreizējā Vasku skolā, tur pabeigtas četras klases. Mācības turpināt gan neizdevās, jo citas skolas bija tālu, un mācībām nebija naudas. Vasarās meitene gāja pie saimniekiem ganos, tā nopelnot gan iztiku, gan nedaudz naudiņas.
“Vienmēr esmu bijusi gudrs un apsviedīgs skuķis, to bija ievērojuši arī vietējie iedzīvotāji, un 18 gadu vecumā mani uzaicināja strādāt par telefonisti Valles telefoncentrālē.” Gāja gadi, telefoncentrāli Vallē slēdza, un Velta palika bez darba. Sākoties kolhozu laikiem, 1960. gadā Veltas kundzei piedāvāja strādāt par mākslīgās apsēklošanas tehniķi vietējās fermās. “Sākumā man šis darbs ļoti nepatika, naktīs pat gulēt nevarēju, bet pierast var pie paša velna! Naudu vajadzēja, maksāja fermās labi, tādēļ arī piekritu. Galu galā par mākslīgās apsēklošanas tehniķi nostrādāju 20 gadu, un manam darbam bija ļoti labi rezultāti. Ja vien nebūtu sākusies fermu masveida likvidācija, kas to lai zina, cik ilgi būtu strādājusi,” teic Veltas kundze.
Skriešus pie vīra
Nākamgad apritēs 50 gadu, kopš Veltas kundze ir kopā ar vīru Osvaldu. Abi iepazinās Valles deju kolektīvā un apprecējās, vēl lāgā neiepazinuši viens otru. “Osvalds bija lielsaimnieks, un krievi gribēja viņu apcietināt. Pazīstami bijām vien neilgu laiku, abi bijām ļoti kautrīgi. Reiz svētdienas rītā, saulei austot, Osvalds iebrauca mūsu sētā, paķēra mani aiz rokas un teica: “Velta, neprasi man neko, nāc, skriesim uz pagastu!”. Es nesapratu, kādēļ tāda steiga, vaicāju viņam, kas notiek, bet Osvalds tikai noteica: “Neprasi man” un skriešus veda uz pagastmāju. Izrādījās, pagasta ļaudis Osvaldam ieteica apprecēties un izlikties, ka viņa sievai gaidāms bērns, lai krievi viņu nearestētu. Tā nu mēs tajā svētdienas rītā sarakstījāmies un kopā esam vēl šobaltdien! Ne reizi neesam pat kāvušies,” smej Veltas kundze.
Ar smaidu Veltas kundze atminas dramatiskā kolektīva izrādēs piedzīvoto: “Iestudējām vienu no spožākajām Rūdolfa Blaumaņa komēdijām “No saldenās pudeles”. Lugā man vajadzēja apķert un bučot kādu puisi. Toreiz biju ļoti samulsusi un nokaunējusies, ka man — jaunai meitenei — uz skatuves jābučo svešs puisis! Tas man vēl joprojām ir liels pārdzīvojums!”
Spēku dod ozoli un papardes
“Pēc kāzām vīram pateicu — daudz bērnu mums nebūs, nevajag ar lieku nastu “apkrauties” — mums pietiks ar diviem,” stāsta sirmā kundze. Viņas vārdi arī piepildījās — ģimenē izlolotas divas meitas. Aija ir ārste, bet Ērika — bērnudārza audzinātāja. Veltas kundzei daudz prieka sagādā četri mazdēli un mazmeitiņa: “Žēl vienīgi, ka visi mani mīļie dzīvo tik tālu. Kā meitas aizgāja uz Rīgu, tā arī kā purvā tur palika!
Savu mūžu — 85 gadus — esmu raibi nodzīvojusi. Bijuši gan prieki, gan bēdas, bet dzīvesprieku neesmu zaudējusi. Apkārtējie man saka, ka es vecāka it nemaz nepalieku. Nezinu — varbūt spēku dod ozoli un papardes, kas ik vasaru zaļo un plaukst mājas pagalmā, varbūt tas ir vienkārši jaunībā gūtais dzīves rūdījums.
