Radupuika sadomājis precēties. Ko lai dara, reiz katram puisietim jākļūst par vīru un labprātīgi vai spaidu kārtā ir jābāž sava galva tajā cilpā, ko sauc par laulību.
Radupuika sadomājis precēties. Ko lai dara, reiz katram puisietim jākļūst par vīru un labprātīgi vai spaidu kārtā ir jābāž sava galva tajā cilpā, ko sauc par laulību. Taču tad kāzām ir jābūt! Tādām kāzām, ka pēc tam visi gadiem vēl runā un atceras. Bez kāzām nevar. Mūsu dzimtā tā ir tradīcija — lepnu kāzu rīkošana aptuveni 200 viesiem.
Sakiet man, ar ko atšķiras vienas kāzas no otrām? Ar izdomu, fantāziju, pārsteigumiem! Rau, lasīju, ka Japānas firma “”First Advantage”” sākusi pieņemt pasūtījumus laulību ceremoniju organizēšanai kosmosā. Iespēja laulību noslēgt tiešā nozīmē debesīs katram pārim maksās 240 miljonu jenu (aptuveni 2,3 miljonus ASV dolāru). Arī mūsu radupuikam vajadzētu kaut ko tādu — tikpat kosmisku, vienreizēju. Tikai to miljonu mums nav. Taču izdomas — pārpārēm!
Es piedāvāju laulību ceremoniju organizēt, jaunajiem stāvot piemājas dīķī starp ūdensrozēm. Vai nebūtu lieliski? Līgava baltajā kleitā iebrien iekšā līdz kaklam. Līgavainis tāpat nežēlo svētku uzvalku. Visiem ir, ko runāt, ko sačukstēties! Mācītājs jāvārdu noklausās, sēdēdams piepūšamajā gumijas laivā dīķī, bet mēs, pārējie, peldkostīmos krastā. Un tad visi gavilēdami metamies ūdenī apkampt jauniešus. Viss dīķis viesu pilns. Sākas šļakstīšanās, jokošanās. Pēc tam svinības pārceļam uz privātā meža izcirtumu. Skan dzīvā mūzika vietējās kapelas priekšnesumā. Dejo slapjā līgava ar līgavaini. Tas ir pikniks ar līdzpaņemtajiem produktiem, dzeramo. Visi piemetas turpat uz deķiem. Un paliek pa nakti odiem par barību. Turpat nomičojam jaunos, kuri dodas nakšņot sētā, bet viesi paliek izcirtumā gaidīt saullēktu. Romantika, es jums teikšu.
Plānoju savu ideju piespēlēt japāņiem. Par naudu, protams. Mani radi ir gatavi savu dīķi un izcirtumu īzīrēt arī citiem, ieskaitot ārzemniekus, ekskluzīvu kāzu rīkošanai. Domāju, ka mēs varētu attīstīt šitādu biznesu.
