Salaspils Nacionālā botāniskā dārza direktoru Andreju Svilānu satieku Skrīveru dendroloģiskajā parkā.
Salaspils Nacionālā botāniskā dārza (NBD) direktoru Andreju Svilānu satieku Skrīveru dendroloģiskajā parkā. Sirsnīgs smaids, dabas mīlestība, melnais humors, šarms un piparoti jociņi — tāds ir Andrejs. Sarunas sākumā vienojamies no formālā “jūs” pāriet uz “tu”. “Man nepatīk “jūsoties”, ” smejas dendrologs.
— Kas mudināja pievērsties augu valstij?
— Bērnību pavadīju laukos pie Varakļāniem. Uzaugu “savvaļā” — nevienu dienu neesmu apmeklējis bērnudārzu. Pa reizei no rīta kā gāju, tā pazudu Lubāna klānos. Nereti mājās pārnācu visai pavēlu. Bija arī citas nerātnības. Kopā ar kaimiņu puikām paņēmām līdzi grozus, it kā iedami sēnēs, kaut patiesībā, jau iepriekšējā vakarā paslēptas, krūmos gaidīja lāpstas, ar kurām veikt “”revīziju” Otrā pasaules kara ierakumos. Vēlāk gan vecāki uz pagraba nojumes plakanā jumta atrada visu savākto munīcijas arsenālu un kaut kur paslēpa.
Zalkti aiznes uz “kojām”
— Vai botānika uzreiz iekļuva tavu mīļāko mācību priekšmetu sarakstā?
— Jā, taču viens no maniem mīļākajiem priekšmetiem bija neorganiskā ķīmija. Kad mācījos 7. — 8. klasē, kļuvu par fanātisku ķīmiķi. Vispirms noklausījos kaimiņpuiku šausmu stāstus par ķīmiju, un man radās vēlēšanās šo “šausmīgo” priekšmetu iepazīt tuvāk. Abi ar klasesbiedru Valdi Benni daudz eksperimentējām. Dzīve mijās gan ar uzvarām rajona un republikas olimpiādēs, gan ar Varakļānu vidusskolas skolotāju lieliem satraukumiem, kuriem bija jāpiedzīvo dažādi sprādzieni un asaru gāzes izmēģinājumi. 11. klasē pusgadu pirms izlaiduma nolēmu atgriezties pie fundamentālām vērtībām un devos studēt bioloģiju Latvijas Valsts universitātē.
— Šķiet, ka tendence sagādāt citiem satraukumus tev nav zudusi joprojām…
— Kā to ņem! Kad studēju bioloģiju Latvijas Valsts universitātē, paralēli strādāju Salaspils botāniskajā dārzā. Reiz dārzā atradu burvīgu zalkti, paņēmu viņu līdzi uz “kojām” un ieliku kastē. Diemžēl zalktis ātri vien pazuda. Kad izmeklējos viņu zem dīvāna, skapjiem un tomēr nekur nevarēju atrast, man bija aizdomas par maniem “koju” biedriem, kuri zalkti, izrādās, bija palaiduši brīvībā. Viņi bija ar mieru paciest mani (un es — viņus), bet sadzīvot arī ar čūsku, kaut nekaitīgu, tas laikam bija par daudz. Tiesa, arī kopmītnēs netika aizmirstas ķīmiķa iemaņas.
Dari, kā gribi, tik un tā nožēlosi
— Vai darbs sagādā gandarījumu?
— Jā, kad tas ir saistīts ar dabas lietām. Man gan nepatīk papīru kaudzes, kurās bieži esmu “ieracies līdz ausīm”. Tiklīdz esmu ārā no kabineta, mans darbs ir mans vaļasprieks — botānika, dendroloģija. Brīžiem “besī ārā”, ka esi spiests mest visu pie malas un rakstīt plānus un prognozes, labi zinot, ka no tiem būs mazāk jēgas kā no tualetes papīra “sirdsnamiņā”.
— Vai piekrīti teicienam, ka cilvēki visvairāk nožēlo neizdarīto, nevis izdarīto?
— Daļēji. Cilvēkam jebkurā situācijā ir izvēle kaut ko darīt vai nedarīt, darīt tā vai citādi. Un bieži liekas, ka būtu bijis labāk, ja būtu darījuši citādi. Bet kur ir garantija, ka arī pārējie ietekmējošie apstākļi tad arī neveidotos savādāk? Atcerēsimies arī to, ka ikvienai rīcībai ir gan pozitīvās, gan negatīvās sekas un ir pietiekami daudz arī tādu lietu, uz kurām var attiecināt teicienu — dari, kā gribi, tik un tā nožēlosi.
— Kas ir vissvarīgākais divu cilvēku attiecībās?
— Neuzskatīt otru cilvēku par savu privātīpašumu un necensties viņu pārveidot. Ļoti svarīgi ir runāt ar cilvēku, uzklausīt viņu, izteikt savu viedokli, bet to neuzspiest. Diemžēl tik bieži mēs ar runāšanu saprotam arī kliegšanu, kas izraisa pilnīgi pretēju reakciju. Piedot… jā, ir jāprot arī piedot, taču piedošana nedrīkst pārvērsties par “sērijveida produkciju”. Pretējā gadījumā kādam var rasties pieradums, ka tava galva ir ideāla kanalizācijas aka.
Dzimis laimes krekliņā
— Zinu, ka militārā dienesta laiku esi pavadījis Afganistānā. Vai esi guvis arī ko pozitīvu?
— Noteikti. Tas bija laiks no 1987. līdz 1989. gadam. Militārajā dienestā pavadīju vienu gadu un divus mēnešus. Uzskatu, ka 10. janvāris — atgriešanās diena no turienes — ir mana otrā dzimšanas diena. No vienas puses, Afganistānā piedzīvotais ir kaut kas tāds, ko es nevienam nenovēlētu, bet, no otras puses, man tā bija pamatīga skola. Tur varēja redzēt, par ko kļūst cilvēks ekstremālās situācijās. Sēžot pie galda, ēdot kūkas un dzerot konjaku, mēs visi esam varoņi, “baigi foršie džeki” un “čomenes”. Karā teātris beidzas.
Visvairāk mani šokēja nevis karš kā tāds, bet tas, cik vieglu roku “ģedovščinas” dēļ pašnāvību izdarījušie karavīri tika noformēti par kaujā kritušiem un, “apkārti” ar pēcnāves medaļām, zārkos sūtīti mājup.
— Vai tici liktenim?
— Ticu. Dienestā mēs bijām sapieri — atmīnētāji. Uzsprāga liela munīcijas noliktava. Triju kilometru rādiusā ap to bija izmētāti lādiņi, gan sprāguši, gan vēl nesprāguši. Mēs tos vācām, krāvām mašīnā, otra grupa veda uz kalniem, trešā grupa šos lādiņus kalnos krāva ārā un uzspridzināja. Viens dienesta biedrs ņēma no mašīnas laukā puseksplodējušu lādiņu, tas uzsprāga puisim rokās, noraujot pusi galvas. Šis lādiņš bija pārdzīvojis ugunsgrēku, lidojis, kritis un atsities pret zemi, šo saulē sakarsušo lādiņu kāds bija pacēlis un iemetis mašīnā. Auto to, pa nelīdzeno ceļu kratot, bija uzvedis kalnā, un tieši šis cilvēks paņēma tieši šo lādiņu tieši tajā mirklī. Sauciet to, kā gribat — es to saucu par likteni.
Ieskats “ķēķī”
— Ilgu laiku esi strādājis radio. Kā nokļuvi medijos?
— Radio “Brīvā Eiropa” atvēra biroju Rīgā. Pirms tam mani vairākas reizes intervēja šajā radio par vides aizsardzības tēmām. Radiožurnālists Dainis Mjartāns palūdza, lai izveidoju sižetu par vides aizsardzību. Tā lēnām viss aizgāja. No dažu sižetu autora kļuvu par latgaliešu programmas “Latgolas bolss” un reliģiski ētiskās programmas, kā arī citu ne gluži ar botāniku saistītu sižetu veidotāju. Paralēli šim darbam strādāju Salaspils botāniskajā dārzā. Guvu pietiekami kritisku priekšstatu par Latvijas politisko “ķēķi”. Viens no galvenajiem ieguvumiem ir zināšanu plašums un uzlabotās spējas komunicēt ar cilvēkiem, kas palīdz jebkurā situācijā.
— Ko tu dari Skrīveros?
— Uz Skrīveru dendrāriju regulāri vedu gan latviešu, gan ārzemju tūristus. Stāstu cilvēkiem, ka tieši Skrīveru dendrārija ierīkošanā pirmoreiz Eiropā tika ieviesti vairāki principi, kas vēlāk tika izmantoti arī citu dendrāriju, arborētumu un botānisko dārzu ierīkošanā. Tieši brīvkungs Makss fon Siverss bija viens no pirmajiem, kurš šādu kolekciju veidošanā ieviesa ģeogrāfisko principu un izvēlējās oriģinālu savvaļas izcelsmes materiālu. Arī neliela daļa no Latvijas otras lielākās (pēc NBD — aut.) kokaugu kolekcijas — Kalsnavas arborētuma — ir Aizkraukles rajonā un tieši šajā daļā šobrīd tiek ierīkots rododendru dārzs. Aizkraukles rajons ir bagāts ar dendroloģiskiem objektiem. Bilstiņu, Ērberģes, Kurmenes, Vecbebru, Jaunbebru muižas parks, Neretas vidusskolas, Sproģu pamatskolas, Skrīveru zemkopības institūta apstādījumi u. c. Nacionālā botāniskā dārza dendrologi ir veikuši dendroloģisko izpēti pavisam 120 Aizkraukles rajona objektos.
Fotoaparātu neņem tikai gultā
— Vai tev ir vēl kādi vaļasprieki?
— Klīst runas, ka man ir viena no lielākajām privātajām latgaliešu grāmatu kolekcijām. Vecākā no tām ir izdota 1807. gadā. Vērtīgi ir vairāki latgaliešu literatūras rokraksti, politiķa, inženiera un latgaliešu sabiedriskā darbinieka Franča Kempa oriģinālie baznīcu projekti un citas vērtīgas lietas. Līdztekus ķīmijai un botānikai mani jau skolas laikā interesēja arī latgaliešu literatūra. Līdz piecu gadu vecumam runāju tikai latgaliski un nekādi nevarēju saprast, kāpēc skolā jāmācās svešā “mēlē”. Mājas bēniņos atradu Otrā pasaules kara laikā izdotas Vladislava Luoča grāmatas. Tā man bija pirmā latgaliešu lasāmviela, kas vēlāk pārauga nopietnā interesē par Latgales vēsturi un literatūru. Pats iemācījos latgaliski lasīt un vēlāk, kaut ar kļūdām, arī rakstīt.
Studējot Bonnā, sāku kolekcionēt gliemežvākus. Iegāju kādā ziedu veikalā un ieraudzīju, ka tos tur izmanto kā floristikas materiālu. Kolekcionēju Konus un Kauri ģints gliemežvākus. Konusi ir ļoti interesanti, viņi pārtiek no zivīm. Zivij burtiski iešauj indes bultu, strauji paralizē, un gliemezis upuri apēd. Daļa Konus ģints gliemežu ir ļoti indīgi. Gliemežvākus pērku interneta izsolēs. Mans vaļasprieks ir arī fotografēšana, lai gan dendrologa darbs tāpat nav iedomājams bez fotoaparāta rokās. Mēdzu pasmieties, ka fotoaparātu neņemu līdzi vienīgi vakarā, ejot gulēt.
— Vai mēdz iemest kādu santīmu ubaga pastieptā rokā?
— Jā, bet ne vienmēr. Ja tev santīmus lūdz prātu un ģīmi pārdzēris “”ķīmiskais ierocis”, kurš pat vasarā nav uzskatījis par vajadzīgu aiziet tuvējā ūdenskrātuvē nomazgāties, tad nu nav vērts viņam dot tos santīmus. Tāpat kā tam, kurš paģēroši pieprasa vismaz pāris latu, ja ne visus piecus. Cita lieta, ja jūti, ka trūkumā cilvēks nonācis ne savas vainas dēļ un nav zaudējis cilvēka izskatu un pašcieņu. Ievēroju principu, ka dot vai nedot tos santīmus, tā ir mana atbildība Dieva priekšā, bet tas, kā dotā nauda tiks izmantota, jau ir saņēmēja izvēle un atbildība.
— Kādi stereotipi tevi kaitina visvairāk?
— Visvairāk mani kaitina tas, ka cits manus stereotipus par katru cenu grib aizvietot ar, vienalga, austrumu vai rietumu demokrātijas kļūdās tapušiem citiem stereotipiem, kas ir vēl lielākā pretrunā ar loģiku un veselo saprātu.
Tomēr lielāko daļu stereotipu cenšos uztvert ar patiesi “zirdzisku” prieku. Nu kaut vai to, kā pirms pāris gadiem prese pati radīja stereotipu par vīriešu 40 gadu krīzi. Paradoksālākais, ka nosodot prese faktiski veidoja stereotipu: ja tu esi vecis, ja tev ir 40 gadu un ja tu vēl neesi nomainījis sievieti, tad ir viena diagnoze — vai nu tev viss nav kārtībā ar galvu vai arī — sprīdi zem nabas.
***
vizītkarte.
VĀRDS, UZVĀRDS: Andrejs Svilāns.
DZIMŠANAS LAIKS UN VIETA: 1968. gada 15. jūnijs, Varakļāni.
IZGLĪTĪBA: augstākā, pabeigta doktorantūra DPU. Zināšanas papildinātas Vācijā, Bonnas un Berlīnes universitātēs.
NODARBOŠANĀS: Salaspils Nacionālā botāniskā dārza direktors, Latvijas Dendrologu biedrības prezidents.
ĢIMENE: precējies, ir bērni.
VAĻASPRIEKS: dendroloģija, fotografēšana, senlietu kolekcionēšana.
HOROSKOPA ZĪME: Pērtiķa gadā dzimis Dvīnis.
