Baiba, divu bērnu māmiņa: Sākšu ar to, ka abi bērni ir plānoti un gaidīti. Jau kopš pusaudzes gadiem zināju, ka man viņi būs — tieši divi un tieši meitiņa un dēliņš.
Baiba, divu bērnu māmiņa:
Sākšu ar to, ka abi bērni ir plānoti un gaidīti. Jau kopš pusaudzes gadiem zināju, ka man viņi būs — tieši divi un tieši meitiņa un dēliņš.
Tā vasara gadu pēc laulībām bija trauksmaina un notikumiem bagāta. Remontējām dzīvokli, rīkojām draugiem kāzas, nosvinējām savu pirmo jubilejiņu, līdz tas bija noticis — divas strīpiņas grūtniecības testā. Ar vīru bijām vienkārši pārlaimīgi.
Gaidības ritēja kā pēc grāmatas, kurai, atklāti sakot, arī ļoti sekoju, jo biju apzinīga grūtniece — mainīju ēšanas paradumus, lietoju vitamīnus, sargājos nesaslimt un ievēroju citus priekšrakstus, izvirzot jauno dzīvībiņu manī pirmajā vietā. Nelabumus, nespēku un reiboņus uztvēru gluži kā balvu, jo iemesls, kas to izraisījis, bija taču tik cēls!
Man jau šķita, ka maksimāli esam sagatavojušies lielajam notikumam. Apmeklējām vecāku skoliņu, noskatījāmies filmu par dzemdībām, mums bija sava vecmāte, tāpēc meitiņas nākšana pasaulē nekādu īpašo šoku neizraisīja. Tomēr sākās jauna dzīve, kurai, kā izrādījās, nebiju īsti gatava.
Pirmās nedēļas un mēneši izvērtās par īstu katastrofu. Viņa daudz un skaļi brēca! Dakterīte to skaidroja ar paaugstinātu muskuļu tonusu, ieteica vairāk uzturēties svaigā gaisā, ko arī centos darīt (vīrs, protams, bija darbā). Dzīvojām trešajā stāvā. Saģērbu bēbi, stiepu lejā ratus, viņa pa to laiku viena pati dzīvoklī raud, tiekam laukā, meitiņa iemieg, bet mostas ar kliedzienu, steidzu mājās, nesu raudošu bērnu, atstāju, velku augšā ratus un vēl pa vidu sastopu neapmierinātus pensionārus kaimiņus, kas to troksni vienkārši nevar izturēt un pārmetoši jautā, kas bērniņam kaiš. Ja vien es to zinātu! Atceros, cik cītīgi studēju slavenā Spoka grāmatu, lai varētu izprast, kas ar manu mazulīti īsti notiek. Sākās problēmas arī ar barošanu, jo, protams, nolēmu, ka viņai nepietiek mana piena (kas stresa dēļ tā arī varēja būt), devu klāt maisījumu, bet viņa to daudz atgrūda. Mainīju drēbītes pat piecas reizes dienā.
Biju nokļuvusi vāveres ritenī, kas griezās arī naktī — dažas stundiņas paguļ un atkal augšā, tā iedzīvojos pamatīgā miega badā. Tas ietekmēja manu rīcības reakciju un domāšanas spējas, jo vienā brīdī apjautu, ka nespēju loģiski sakārtot teikumu. Labais ieteikums gulēt pašai, kad čuč bebītis, nedarbojās, jo tad parasti mēs staigājām pa parku. Tajā laikā es tiešām ienīdu naktis! Un jā — biju arī neēdusi, jo tam vienkārši neatlika laika!
Vēlāk gan viss nokārtojās, un dēliņa piedzimšanu un auklēšanu pārdzīvoju daudz mierīgāk, bet visām jaunajām māmiņām no sirds novēlu spēcīgu atbalsta komandu! Pašām ar visu tikt galā nav viegli.
