Savu stāstu par Zalvi gribas sākt tad, kad esmu atnākusi uz savu bērnības vietu — Vitēnmuižu. Vēlāk to dēvēja par Lielsusēju (Gross Susse), pēc tam palika tikai Susējas nosaukums.
Savu stāstu par Zalvi gribas sākt tad, kad esmu atnākusi uz savu bērnības vietu — Vitēnmuižu. Vēlāk to dēvēja par Lielsusēju (Gross Susse), pēc tam palika tikai Susējas nosaukums.
Astoņas muižas
Un tad es sāku skaitīt, cik Zalves pagastā vispār bija muižu. Saskaitu astoņas. Vitēnmuiža (Gross Susse), Kalnamuiža, Pētermuiža, Zalves meža muiža, Lielzalves muiža (Gross Salven), Mācītājmuiža, Vecmuiža (Althof) un Salas muiža.
Muižas, muižas, visur muižas… Šis vārds latviešu valodā pārņemts no lībiešu “moiz” un nozīmē “kungu sēta”. Tas liecina, ka līdz tam jau ir bijušas zemnieku sētas. Arhīvos pirmās ziņas par muižām Latvijā atrodamas tikai no 1339. gada, līdz tam bija tikai zemnieku sētas, tātad radušās uz zemniekiem atņemtās zemes. 1920. gadā, kad zemes reformā muižas likvidēja, muižnieku īpašumā bija 48 procenti visas Latvijas platības — 1479 īstas muižas, tad vēl mācītājmuižas, pusmuižas. Tās visas bija radušās, zemniekiem atņemot iekoptu zemi, iedzenot viņu mežā, lai līstu jaunus līdumus, kuriem gadsimtu gaitā bija jātop par jaunām muižām dižciltīgo dēliem un meitām. Tas tiešām bija sociālais brīnums, kad Latvijas Satversmes sapulce 1920. gadā pieņēma likumu par šī feodālā veidojuma likvidēšanu. Tikai muižu nosaukumi palika tautas valodā.
Uzdāvina grāfam Zubovam
Neviens vairs nevar pastāstīt, kas un kā iekopa Vitēnmuižas zemi. No arhīviem gan skaidri zinām, ka 1676. gadā baroniem Korfiem jau piederējusi Zalve (Gross Salven — Lielzalve) un 1783. gadā arī vēlākā Susēja un Kalna muiža. Nezinu, kā Korfi savas muižas zaudēja, zināms vien tas, ka Zalvi Katrīna II uzdāvināja grāfam Zubovam. Bet Susēju? Precīzi noskaidrots, ka Lielsusējas veco muižas ēku 1801. gadā cēlis barons Ferdinands fon Vittens. Lūk, tāpēc par mani vecākas paaudzes ļaudis manas bērnības laikā šo vietu sauca par Vitēnmuižu. Te 1903. gadā vācu Naumburgas arhitekta Šulca vadībā no sarkanbrūniem ķieģeļiem uzcēla jaunu baronu mītni.
Pilns maiss ar vardēm
Mana māte Matilde Baltruma stāstīja, ka šajā namā, ko saukuši par pili, agrā bērnībā viņa reiz bijusi. Arī kalpa bērnam tas atļauts. Atcerējās lielus spoguļus un spožas grīdas.
Vecāmāte Anna Šūmāhere glabāja vecu fotogrāfiju, kurā redzama mazā Matilde Šūmāhere, mana māte, lielos armijas ratos blakus karavīram vācu formā, šķiet, bermontietim. Šiem karavīriem ļoti paticis mieloties ar zaļajām vardēm, kuru bijis papilnam muižas lielajā dīķī pie pils. Vienreiz bermontieši ar vardēm pieķēruši pilnu maisu. Kāds maisu atraisījis, vardes izlīdušas, un tad bijis liels tracis. Vainīgo, protams, neatraduši.
Domāju par to, kāda tagad būtu Vitēnmuižas apkārtne, ja pili tie paši bermontieši nebūtu nodedzinājuši. Kas to lai zina. Droši vien ne tik tukša, kā tagad.
Baida ar andelmaņiem
Bet Vitēnmuižas kalpu māju par muižu sauca vēl trīsdesmito gadu beigās, kad mana ģimene tur rentēja mežziņa Egles zemi. No tā laika man spilgti atmiņā palikuši vairāki notikumi.
Vispirms andelmaņi — Apkis ar lakatiem un tā sauktais Mēmais žīds ar siļķu mucām vezumā, kā arī Dotkis, kas šeptēja ar lopiem. No viņa mēs, bērni, ļoti baidījāmies, jo ar viņu mūs biedēja. Kā uzkliedza: “Dotkis jūs aizvedīs!”, tā mukām uz pilsdrupām, bet arī tur būt bija bail, jo pretī rēgojās tumši, dziļi caurumi. Droši vien tās bija ieejas aizdrupušajos pils pagrabos.
Iemāca blēdīties
Muižas kalpu mājas lepnākajā galā tad bija iekātota Susējas mežniecība, tur dzīvoja arī mežziņa ģimene — Egles kundze un audžumeita Vaira. Vienīgais viņu dēls Fricis bija noslīcis Susējas upē. Vienreiz mani kopā ar Vairu un kaimiņieni Mauriņu Mildu bija palaiduši lasīt mellenes. Kad es jau biju savā groziņā krietni ielasījusi, Vaira pierunāja pusi sabērt viņas groziņā, bet man zem atlikušajām ogām pabāzt apakšā mētriņas, lai izskatās, ka esmu pielasījusi pietiekami daudz. Tā mani pirmo reizi mūžā mācīja blēdīties.
Šauro kleitu atdod mātei
Vēl spilgtā atmiņā ir brīdis, kad Egles kundze manai mātei atdeva gaiši zilu kleitu, kas pašai bija kļuvusi par šauru. Māte to pāršuva sev. Mana māte bez kādu meistaru palīdzības bija iemācījusies labi adīt, tamborēt un arī šūt. Mums ar māsu Rasmu vienmēr bija brīnums, kā viņa visu tik labi prata, arī mums sašuva kleitiņas, noadīja vai notamborēja jaciņas. Kad dzīvojām Vitēnmuižā, Egles kundze vairs nebija tik skopa kā tad, kad māte vēl bija neliela meitene, gāja ganos Kaktiņos, sava tēva Mārtiņa Šūmāhera saimniecībā. Tad viņa vienreiz Egļu ģimenei salāpījusi veselu kaudzi zeķu, bet par šo lielo darbu Egles kundze iedevusi tikai sakaltušu mežābolu saujiņu… Varbūt mežziņa kundzes sirds pēc dēla nāves bija kļuvusi mīkstāka?
Vieno ērģeļu melodijas
Visu mūsu atmiņā palikusi Ziemassvētku, Lieldienu un Līgo svētku svinēšana gan Kaktiņos, gan Vitēnmuižā.
Vispirms Ziemassvētku braucieni agri satumsušā vakarā caur piesnigušiem tīrumiem un mežu līdz Zalves baznīcai. Tolaik taču ziemas bija ar lieliem sniegiem un aukstas. Liela egle baznīcas vidū, sveču liesmas tajā, no ērģelēm plūstošas Ziemassvētku melodijas. Jaunā enerģiskā mācītāja Nikolaja Plātes svētruna. Tas visus saviļņoja. Zalviešu vienotība tādā brīdī — tā taču bija?
Par mācītāju Plāti zalviešos dzirdēja tikai labu. Viņš bija īsts mācītājs gan baznīcā, gan citos svētku sarīkojumos, gan ikdienišķā sadzīvē.
Olas krāso siena gružos
Un tad nāk Lieldienas ar šūpolēm un olu krāsošanu — Vitēnmuižas ļaužu tradīcija. Olas katrā mājā bija savādākas, vienā — izskaistinātas ar siena gružu un salmu novārījumu, citā — ar sīpolu mizu brūnumu.
Interesanta bija arī Pelnu diena, kad tēvs no Neretas tirgus atbrauca labā noskaņojumā un nebija pamanījis pie muguras piekarinātus mazus dažādu krāsu maisiņus. Arī šodien skolās novērojama tāla šādas Pelnu dienas atblāzma.
Jāņos sagaida saullēktu
Vasarsvētkos un Jāņos mums visiem ļoti patika jauno bērziņu un meiju smarža. Tie vīta pie mājas ārdurvīm, istabās, virtuvē. Par kaut kādu ērču encefalītu neviens nebija dzirdējis un no ērcēm nebaidījās. Katra gotiņa no ganiem nāca mājās appušķota.
Turpmāk vēl.
