Latvieši un baltkrievi pat galdus klāj vienādi.
Latvieši un baltkrievi pat galdus klāj vienādi
Aizkraukliete Ļongina Romaņuka Latviju uzskata par savu dzimteni, lai gan dzimusi un bērnību pavadījusi Baltkrievijā. Latvijā viņa ir piepildījusi savu lielāko sapni — strādājot slimnīcā, palīdz cilvēkiem.
Sapņo kļūt par medmāsu
— Kādas ir spilgtākās bērnības atmiņas?
— Piedzimu un bērnību pavadīju Baltkrievijā, nelielā ciematā pie Braslavas, netālu no Latvijas robežas. Ģimenē bijām trīs bērni — man bija vecāka māsa un brālis. Biju diezgan kautrīga un klusa meitene, blēņas nedarīju, jo tām pat nebija laika. Katru dienu kājām vajadzēja iet uz septiņus kilometrus tālo skolu un vakarā nākt mājās. Gājām pat tad, ja lija vai sniga un bija ļoti auksts.
— Kāpēc nolēmāt pievērsties medicīnai?
— Man bija ļoti grūta bērnība — gan mātei, gan tēvam bija slikta veselība, abi bieži ārstējās slimnīcā. Mēs, bērni, rūpējāmies par viņiem, ravējām dārzu, cik vien varējām, palīdzējām mājas darbos. Jau toreiz nolēmu, ka nākotnē vēlos kļūt par ārsti vai medicīnas māsu, lai palīdzētu cilvēkiem.
Par dzimteni uzskata Latviju
— Kā nokļuvāt Latvijā?
— Turpināt mācības izvēlējos Latvijā, jo tā bija tuvāk nekā Minska un toreiz nebija tik stingru pārbaužu uz robežas. Topošos ārstus mācīja Rīgā, bet tas bija pārāk tālu un vajadzēja daudz naudas, tādēļ iestājos Daugavpils medicīnas skolā. Mācījos par medicīnas māsu, un pēc skolas beigšanas mani norīkoja darbā toreizējā Stučkas slimnīcā. Tā nu es te esmu nostrādājusi jau 32 gadus.
Sākumā divus gadus biju medmāsa ginekoloģijas, vēlāk — terapijas nodaļā. Pēc bērna kopšanas atvaļinājuma pārgāju darbā uz intensīvo palātu, bet nu jau septiņus gadus esmu diētas māsa slimnīcas virtuvē.
— Vai neesat vēlējusies atgriezties Baltkrievijā?
— Nē, ne reizi. Man ļoti patīk gan Latvijas daba, gan cilvēki. Manuprāt, dzīve te ir daudz labāka kā aiz robežas. Tagad man Latvijā ir ģimene, mazbērni, draugi, labs darbs un brīnišķīgi kolēģi. Agrāk, kad māte bija dzīva, uz Baltkrieviju braucu biežāk. Tagad turp aizbraucu vien apciemot brāli un nolikt ziedus kapos, nekas cits tur mani vairs nesaista. Ar dzīvi Latvijā esmu ļoti apmierināta, vietējie mani ir pieņēmuši, un es jūtos kā starp savējiem. Arī Aizkraukle man patīk — te ir diezgan kluss, apkārtne sakopta. Uzskatu, ka cilvēkam ir jāmīl vieta, kurā viņš dzīvo un strādā. Nevajag domāt, ka citur būs labāk.
Runā tikai latviski
— Valodas barjera grūtības nesagādāja?
— Latviešu valodu sāku apgūt, kad iestājos Daugavpils medicīnas skolā. Protams, pārceļoties uz dzīvi Latvijā, sākumā bija nelielas valodas grūtības, taču es cītīgi mācījos un daru to vēl joprojām.
Arī bērniem nav problēmu ar valsts valodu. Ar jaunāko meitu pat vienojāmies — mājās sarunāsimies tikai latviski. Arī televīzijas pārraides skatāmies un avīzes lasām valsts valodā. Tas, ka bērns var brīvi sarunāties gan latviski, gan krieviski, viņam dzīvē noder. Varbūt runājot neliels akcents ir jūtams, tomēr mēs joprojām mācāmies.
Strādājot slimnīcā, ir nepieciešamas trešās pakāpes valsts valodas zināšanas. Pārbaudījumi ir ļoti nopietni, tiem cītīgi jāgatavojas. Un mācos ne jau tikai vajadzības dēļ — es to tiešām vēlos. Parīt kļūšu par pilntiesīgu Latvijas pilsoni — 30. jūnijā saņemšu pasi. Domāju, ka tad jutīšos gandrīz kā latviete.
Izolatorā baro labi
— Kādi ir jūsu ikdienas pienākumi?
— Esmu atbildīga par ēdienkartes veidošanu. Tas lielākoties ir darbs ar “papīriem” — jāskaita kalorijas un vērtība, jānorāda ēdienu receptūra, ķīmiskais sastāvs, jāraugās, vai ēdienus gatavo un sadala pareizi. Jāuzrauga arī saņemto produktu kvalitāte un realizācijas termiņi. Manā pārziņā ir ēdienu gatavošanas tehnoloģija, sanitāro prasību ievērošana. Virtuvē visam jābūt vislabākajā kārtībā.
Slimnīcas virtuvē gatavo ēdienu arī policistu aizturētajām personām. Aizturētos barojam ļoti labi — katru dienu zivis vai gaļa, kartupeļi, katru otro dienu — puskilograms maizes.
— Vai nepietrūkst personīgās saskarsmes ar slimniekiem?
— Protams, “papīru” darbs nav īpaši patīkams, taču esmu apmierināta. Kad strādāju par medmāsu, bija nakts darbs, dežūras. Tagad man ir noteikts darba laiks un vakaros varu atpūsties.
Dažkārt gan pietrūkst gandarījuma, kad izveseļojies cilvēks ierodas ar ziedu klēpi vai pašceptām smalkmaizītēm, lai pateiktos par sniegto palīdzību. Tas deva ļoti lielu apziņu, ka mans darbs cilvēkiem ir vajadzīgs. Bieži vien pietika ar cilvēku tikai aprunāties, viņš izstāstīja savu bēdu un uzreiz jutās labāk.
Uzskatu, ka cilvēks nevar visu laiku tikai prasīt no citiem. Vajag kaut ko dot no sevis, tikai tā labais atgriežas atpakaļ pie mums.
Vīru noskata slimnīcas palātā
— Kā iepazināties ar vīru?
— Vasilijs ir mans otrais vīrs. Ar pirmo vīru laulībā nodzīvojām desmit gadu, tad izšķīrāmies. Piecus gadus bērnus audzināju viena. Lai nopelnītu iztiku, paralēli darbam slimnīcā vasarā gāju ravēt bietes.
Tagad jau 17 gadu esam kopā ar Vasiliju. Iepazināmies slimnīcā — viņš ārstējās terapijas nodaļā, un man nācās par viņu rūpēties. Manu uzmanību Vasilijs piesaistīja ar savu raksturu — viņš bija tik labsirdīgs un uzmanīgs.
— Kā pavadāt brīvo laiku?
— Mūsu ģimenei Aizkrauklē pieder vasarnīca. Tur esmu iekopusi krāšņas puķudobes, ļoti patīk puķes, īpaši rozes. Ir arī mazdārziņš, tajā audzēju visu nepieciešamo — sākot no zirņiem līdz pat bietēm.
Nedēļas nogalē pie mums atbrauc bērni, kopīgi atpūšamies, ejam pirtī. Nupat Līgo vakarā pasaulē nāca mans mazdēliņš — laikam turpmāk Jāņi mums būs dubulti svētki.
Labprāt arī adu zeķes, cimdus un vestes. Esmu “apģērbusi” vai visu ģimeni, un šī nodarbe man ir ļoti tuva. Ja ir brīvs laiks, kopā ar kolēģiem apceļojam Latviju.
Firmas ēdiens — kāpostu tīteņi
— Vai arī ikdienā patīk gatavot?
— Jā, man patīk gatavot dažādus interesantus ēdienus. Tā kā mums ir savs mazdārziņš, ļoti daudz gatavoju salātus un konservus ziemai — gurķus, tomātus, lečo utt. Tos ceļu galdā, kad sabrauc ciemiņi.
Visai ģimenei ļoti garšo mani gatavotie kāpostu tīteņi, tie laikam ir mans “firmas ēdiens”.
Esmu novērojusi, ka baltkrievu nacionālā virtuve ir ļoti līdzīga latviešu virtuvei. Abās Ziemassvētkos gatavo sautētus kāpostus, zirņus un pīrāgus. Atceros, māte parasti Ziemassvētkos zem baltā galdauta lika sienu, atminoties, ka Jēzus Kristus dzima sienā. Latvijas vēstures grāmatās esmu lasījusi, ka arī latviešiem agrāk bijusi tāda pati Ziemassvētku tradīcija.
— Interesējaties par Latvijas vēsturi?
— Vēstures zināšanas man bija nepieciešamas, kārtojot valsts valodas pārbaudījumus. Esmu lasījusi gan Satversmi, gan dažādas Latvijas vēstures grāmatas. Vēsture man interesē, lasot salīdzinu un meklēju līdzības ar Baltkrievijas vēsturi un cilvēkiem.
***
Vizītkarte.
VĀRDS, UZVĀRDS: Ļongina Romaņuka.
DZIMŠANAS LAIKS UN VIETA: 1956. gada 1. oktobris, Baltkrievija.
IZGLĪTĪBA: vidējā speciālā, beigusi Daugavpils medicīnas skolu.
ĢIMENE: vīrs Vasilijs, bērni Anželika (27), Kaspars (24) un Valērija (16).
NODARBOŠANĀS: Aizkraukles slimnīcas diētas māsa.
VAĻASPRIEKS: puķkopība, adīšana.
HOROSKOPA ZĪME: Svari.
***
CITI PAR ĻONGINU ROMAŅUKU
Ārija Trukšāne, Aizkraukles slimnīcas pavāre:
— Ar Ļonginu strādāju kopā jau septiņus gadus. Viņa ir ļoti cilvēciska un saprotoša, ja kādreiz kaut kas nepatīk, to pasaka tieši un bez aplinkiem. Kopīgi svinam jubilejas un tiekamies arī ārpus darba laika. Ļoti jauks un interesants cilvēks!Lidija Skabe, Aizkraukles slimnīcas virtuves strādniece:
— Kopš strādāju kopā ar Ļonginu, mums ne reizi nav bijis strīdu, domstarpību vai nesaprašanos. Mums ir ļoti labas un koleģiālas attiecības. Ļongina ar mums vienmēr apspriež nākamās dienas ēdienkarti, noskaidro, kuru produktu ir vairāk un ko mēs pašas labprātāk gatavotu.
