Ceļu būvniecības dārdzība nav salīdzināma, jo katrs ceļš vai tilts ir citāda būve ar citādu sastāvu, kur var atšķirties ne tikai materiāli un pati ceļa konstrukcija, bet arī darba izpildes veids, VAS “Latvijas Valsts ceļi” (LVC) oficiālajā izdevumā “Autoceļu Avīze” atzinis LVC Reģionālo programmu daļas projektu vadītājs Verners Akimovs.
Tas, ka Latvijā atsevišķas pozīcijas ir dārgākas nekā Lietuvā un Igaunijā, ir tikai loģiski, jo resursu, ko var izmantot ceļu būvēšanā, Latvijā ir krietni mazāk nekā kaimiņvalstīs, norāda Akimovs.
Pēc viņa teiktā, Igaunija atrodas autoceļu būvniecībai teritoriāli izdevīgākā vietā nekā Latvija, jo igauņi krietni vairāk var izmantot vietējo materiālu, piemēram, dolomīta šķembas. Igaunijā iegūtās dolomīta šķembas pēc kvalitātes tikai nedaudz atpaliek no Lietuvas dolomīta un ir krietni izturīgākas nekā Latvijā iegūtās. Līdz ar to igauņi savas šķembas var izmantot ceļa pamatam un asfalta maisījuma apakškārtām, turpretī Latvijā iegūtās dolomīta šķembas šādam nolūkam gandrīz neizmanto un nevar izmantot.
Granīta šķembas Latvijas uzņēmēji pārsvarā iepērk no Zviedrijas un Lietuvas, bet igauņi – no Somijas, līdz ar to transporta izmaksas Latvijas uzņēmējiem ir lielākas, skaidro LVC pārstāvis.
Salīdzinot ar Igauniju, izmaksas Latvijas uzņēmējiem palielina arī tas, ka emulsiju tie iegādājas no liela emulsijas un bitumena ražošanas uzņēmuma “Nynas”, kas atrodas Igaunijā. Turklāt Igaunijā grunts un pamata stabilizēšanai izmanto pelnus, ko iegūst, dedzinot degakmeni termoelektrostacijās, turpretī Latvijā šādam nolūkam izmanto cementu, kas atkal sadārdzina attiecīgo procesu, norāda Akimovs.
Bitumenu Latvijas ceļu būvnieki iepērk no Lietuvas naftas pārstrādes uzņēmuma “Mažeiķu nafta”.
Kā skaidro Akimovs, izmaksas Latvijā ir augstākas ne vien tāpēc, ka Lietuvā un Igaunijā vieni no galvenajiem ceļu būves resursiem ir pieejami par zemākām cenām, bet arī tas, ka inflācija Lietuvā un Igaunijā ir krietni zemāka nekā Latvijā.
Akimovs uzskata, ka būtu jāpārskata prasības, kas jāievēro attiecībā uz autoceļu būvdarbu izpildi un kvalitāti. Šīs prasības ir ierakstītas “Autoceļu specifikācijās 2005”. Šo specifikāciju izveidei par pamatu ņemtas Zviedrijas normas un prasības, taču, kā norāda Akimovs, “zviedriem nav nekādu problēmu ar vietējiem materiāliem.”
LVC pārstāvis atzīmē, ka šā gada vērienīgākajam rekonstrukcijas objektam uz autoceļa A12 Jēkabpils-Varakļāni ekonomijas nolūkos tika samazinātas prasības un ceļa pamata izbūvei tiks izmantotas vietējās dolomīta šķembas. Tas ļauj secināt, ka minētās prasības, iespējams, ir vērts samazināt, kas kopumā samazinātu izmaksas.
Akimovs norāda, ka patlaban autoceļu būvniecības tirgū pastāv nepilnīga konkurence. LVC un Satiksmes ministrijā 2006.gadā un 2007.gada pirmajā pusē ir veikta 487 tādu iepirkumu daļu izpilde, kur saņemti tikai 954 piedāvājumi, tātad vidēji piesakās divi pretendenti. 39,6% gadījumu ir pieteicies tikai viens pretendents.
Šādā situācijā ir ļoti liels risks, ka uzņēmumu starpā pastāv vienošanās. Ja risks piepildās, tad ceļu un tiltu būvēšanas izmaksu dārdzība var būt nepamatoti liela, uzskata Akimovs.
Viņš prognozē, ka tirgus situācija tuvākajā laikā neuzlabosies. Par to liecina fakts, ka līdzīga situācija ir arī kaimiņvalstīs, arī tur netiek pilnīgi apgūts Eiropas Savienības struktūrfondu finansējums, un tas liecina, ka vietējiem būvniekiem darba pietiek uz vietas, bet uzņēmējiem no attīstītajām valstīm, piemēram, Vācijas, Somijas un Zviedrijas ir neizdevīgi pieteikties darbiem Latvijā, kur samaksa par darbu izpildi, salīdzinot ar pašu valsti, ir ļoti niecīga.
LVC pārstāvis uzskata, ka rīcība, kas dotu visātrākos rezultātus, jo palielinātu tirgus dalībnieku konkurenci, kā arī valsts izpratni par būvniecības izmaksu reālo situāciju, ir pašlaik pastāvošās VAS “Latvijas autoceļu uzturētājs” pāris reģionu izveidošana par spējīgiem veikt būvdarbus.
Būvniecības apjomi Latvijā ir kritušies un sāk izzust vidējie un mazie būvnieki, kas nodarbojas ar ēku renovāciju. Lai situācija autoceļu būvniecības tirgū uzlabotos, valstij vajadzētu piekopt tādu politiku, kas šos būvniekus stimulētu pārkvalificēties uz ceļu būvniecību, uzskata Akimovs.
Tāpat viņš norāda, ka situācijas uzlabošanai jāturpina pasūtītāja aktīva darbība pēc iespējas precīzākā izmaksu prognozēšanā un jāgaida, kad pārmaiņas tirgū notiks pašas no sevi.
