No mājas uz māju iet kā dzērves kāsī.
No mājas uz māju iet kā dzērves kāsī
Skrīverieši Līga un Jānis Vileri nāk pretī galvā uzliktiem pļavas ziedu un ozollapu vainagiem, dziedādami Līgo dziesmas un aicinādami pie galda ar ķimeņu sieru un alu. Tik laipni un smaidīgi viņi uzņem ikvienu jāņabērnu.
Viss kā tautasdziesmā
“Visspilgtāk atmiņā palikuši bērnībā svinētie Jāņi, kad cilvēki līgodami gāja kā dzērves kāsī no sētas uz sētu, viņiem pievienojās aizvien jauni līgotāji, tad visi sapulcējās zem ozola pie ugunskura. Visi dziedāja, dejoja, leca pāri ugunskuram — tie bija ļoti skaisti Jāņi,” atceras Līga Vilere. Vileru ģimenei ir tuvas tautiskās tradīcijas. “Ar tautasdziesmām visu mūžu esmu nostaigājusi, tajās var rast visu,” teic Līga Vilere un, vaicāta, kā viņai gadījies tikt pie vīra vārdā Jānis, atbild ar četrrindi:
“Dieviņš bija man nolicis
Ar Jāņiem nodzīvot:
Jānīt’s tēvs, Jānīt’s brālis,
Jānīt’s miežu arājiņš.”
Gluži kā tautasdziesmā Līgas kundzei tēvs, brālis un arī vīrs ir vārdā Jānis. “Abi ar brāli Jāni esam dzimuši ziedu laikā — 17. jūnijā. Esam dvīņi, un, mums piedzimstot, māte bez vilcināšanās nosauca mūs par Līgu un Jāni. Arī satikt vīru vārdā Jānis man Dieviņš bija nolēmis. Jaunībā aizgāju strādāt uz Iršiem par kultūras darbinieci un kinomehāniķi, un tur jau mans Jānis bija! Nu kā tādā neieskatīsies — gan spēlēja trompeti, gan bija aktīvs pašdarbnieks.
Kad sieva runā, vīram jāklusē
Kad Jānim vajadzēja pārvest manu iedzīvi no Krapes uz Iršiem, irsieši smējās, ka viņš mantas cēlis kā jēlas olas — tik rūpīgi, lai ne skrambiņu neieplēstu. Tā nu pamazām viens otrā ieskatījāmies. Jānis mani piesaistīja ar savu dvēseliskumu un dabiskumu — kad gājām pa ziedu paviljonu Rīgas centrāltirgū, viņam vajadzēja katru ziedu pasmaržot. Pēc kāzām vienmēr visur gājām kopā, atsevišķi — nekad. Jānis vienmēr bijis mana labā roka — zināja, ko īstajā brīdī pateikt vai padot. Viņš gan ir krietni klusāks par mani. Kad reiz vadījām kāzas, kāds no kāziniekiem pavaicāja: “Kādēļ vedējmāte runā, bet vedējtēvs klusē?”. Es viņam atbildēju: “Kad būsi nodzīvojis laulībā tikpat ilgi, kā mēs, tad zināsi — kad sieva runā, vīram jāklusē!”” atceras Līgas kundze.
“Pavedina” uz zveju
Vileri bijuši par vedējiem 15 jaunlaulāto pāriem, viens pāris jau nosvinējis zelta, vēl viens — sudraba kāzas. Līga vada arī sēru ceremonijas: “Tās ir ļoti smagas un paņem daudz enerģijas, tādēļ spēku smelt dodos pie ūdeņiem. Esmu dzimusi dienā, kad mēness ceļš bija Vēža zvaigznājā. Un kas gan tas par Vēzi bez ūdens! Atceros, reiz bērnībā vecākajai māsai vajadzēja mani pieskatīt, bet es savukārt pieskatīju viņu. Kā māsa aizgriezās, tā es skriešus metos uz ezeru. Toreiz gandrīz noslīku. Māsa vēlāk teica: “Rupucis tāds, es tevi saucu, bet tu tik skrien vēl ātrāk!”. Es viņai atbildēju: “Katrs mirklis, ko es ātrāk skrienu, piederēs man!”.
Kad iepazinos ar Jāni, viņš mani “pavedināja” uz zveju, tā nu esmu kļuvusi par kaislīgu makšķernieci. Kas var būt skaistāks, kā vērot saullēktu ezera vidū — kūko dzeguze, pogo lakstīgala, un gaisā ceļas neliela migliņa — gluži kā pasakā!”.
Laiku prognozē pēc dabas zīmēm
Jānis visu mūžu bijis liels bitenieks, katru gadu Jāņos galdā cēluši pirmo svaigo medu, vien šogad tā nebūšot, jo izlēmuši bites vairs neturēt. Neiztrūkstoši svētku mielastā ir Jāņu siers. Līgas kundze to agrāk sējusi pati, bet tagad to iegādājas pie vietējiem zemniekiem. Tomēr par visgardāko gan Līga, gan Jānis uzskata pašu sieto sieru — tas esot kusis uz mēles! Galdā tiek celti arī pīrāgi, salāti un alus, jo nekad jau nevarot zināt, cik jāņabērnu sanāks, un ar tukšu vēderu viņus atstāt nevarot.
Gan Vasarassvētkos, gan Līgo dienā Vileru ģimene izpušķo māju un pagalmu. “Sanesam bērzu meijas, un, kad lapas tām ir apvītušas, nobrauku ar roku un savācu tās. Vēlāk šīs lapas izmantoju ārstnieciskajām vannām un tējām. Jāņos daba sasniedz savu kulmināciju, šajā laikā vāktās zālītes un tējiņas ir visvērtīgākās. Katrai zālītei ir savs dziednieciskais spēks, tas tikai ir jāzina.”
Vileru ģimene Jāņu laikā vadās pēc senču novērojumiem, lai prognozētu, kāds laiks būs turpmāk. “Daba jau mums visu pasaka priekšā, vajag tikai prast nolasīt. Šīs prognozes parasti ir diezgan nekļūdīgas. Arī lielo pavasara sausumu paredzējām pēc dabas zīmēm, tādēļ laikus iestādījām kartupeļus, un, re, cik skaisti izauguši,” saimniece norāda uz piemājas dārziņā kuplojošajiem kartupeļiem.
Jāņos neiet laukā no mājas
“Paldies saku māmiņai,
Ka man Līgu vārdā lika,
Kad atnāca Jāņa diena,
Visi mani daudzināja.
Jā, par savu vārdu esmu pateicīga mātei. Ir tik skaisti svinēt vārda svētkus saulgriežu laikā, kad visa daba ir pilnbriedā un pļavās ir daudz puķu. Katram vārdam ir sava nozīme, cilvēks ar vārdu ir piedzimis, un tas ir jānes ar godu. Nevar saukt Mariju par Mārīti vai otrādi, jo tas kaitē pašam cilvēkam,” stāsta Līgas kundze.
Jāņi ir vienīgie svētki, kuros Vileru ģimene neiet laukā no mājas. Kā jau kārtīga latviešu Jāņa māte un Jāņa tēvs līgotājus sagaida savās mājās, lai viņi nepaliktu aiz durvīm. Bērni abiem liek galvā vainagus, kurus Vileri glabā līdz nākamajiem Līgo svētkiem, piekārtus virs gultas, lai tie dotu ozola spēku.
Obligāta svētku tradīcija ir kapsētas apmeklējums. “Izrotājam kapu kopiņas, lai arī aizgājējiem tiktu jāņuzāles. Vispār mēs esam tradicionālie svinētāji, neatzīstam mūsdienīgās ieražas. Nu kas gan tie par Līgo svētkiem ar Raimonda Paula ziņģēm vai koncertiem! Šajā dienā jādzied kārtīgas latviešu tautasdziesmas, jo kā gan citādi var viens otru aplīgot,” smaidot nosaka Vileru pāris.
