Miera misijas laikā — nekādas privātās dzīves.
Miera misijas laikā — nekādas privātās dzīves
Aleksandrs Sotņikovs ir viens no Latvijas kontingenta karavīriem, kuri pagājušā gada oktobrī devās uz Kosovu pusgadu ilgā miera uzturēšanas misijā. Sarunā Aleksandrs atklāj, ka Kosovā karadarbība vairs nenotika, tomēr bāzē visu laiku valdīja saspringta gaisotne. Karavīri to varēja mazināt ar sportošanu, karsēties saunā un izmantot masiera pakalpojumus, kam Latvijas darba režīmā bieži laika nepietiek.
Pēc atgriešanās no Kosovas Aleksandrs turpina darbu zemessardzes 55. kājnieku bataljona štāba un apgādes rotas komandiera amatā.
Ģimenei paziņo pirms aizlidošanas
— Kāpēc nolēmāt pieteikties misijai Kosovā?
— Apmēram pusgadu iepriekš uzzināju par tādu iespēju un pieteicos. Sākumā biju rezerves kandidāts, vēlāk saņēmu paziņojumu, ka esmu izvēlēts kā pamatkandidāts un man atlicis pāris mēnešu sagatavoties, lai dotos misijā. Kad pieteicos, vēlējos uz neilgu laiku mainīt darba vidi, iegūt jaunu pieredzi, un, protams, tā ir arī iespēja nopelnīt, jo pāris mēnešu atalgojums misijas laikā ir lielāks par summu, ko karavīri saņem Latvijā.
— Vai tas, ka dosieties uz Kosovu, nevis Afganistānu vai Irāku, bija svarīgi?
— Protams. Piesakoties šai misijai, zināju: ja mani izvēlēsies pamatsastāvā, tad došos uz Kosovu. Šī bija pirmā reize, kad devos kādā miera uzturēšanas misijā, tomēr tāpat tā bija laba pieredze. Lai gan reāla karadarbība Kosovā vairs nenotika, tomēr valdīja saspringums, jo nekad nevarēja zināt, kas notiks.
— Cik vīru vienlaikus devāties prom no Latvijas?
— Vienā dienā aizbraucām pieci cilvēki — kontingenta komandieris, trīs štāba virsnieki un autovadītājs. Virsniekiem nav lielas konkurences, jo viens no noteicošajiem faktoriem ir labas angļu valodas zināšanas, tāpēc valsts nodrošina bezmaksas angļu valodas kursus. Agri no rīta izlidojām no Rīgas lidostas un pēcpusdienā jau bijām Kosovas galvaspilsētā Prištinā, kur mūs sagaidīja Latvijas kontingenta karavīri.
— Ko par jūsu piedalīšanos misijā teica tuvinieki?
— Ģimene to uzzināja tikai dažas nedēļas pirms manas aizbraukšanas. Paziņoju par to, jo tad mainīt vairs neko nevarēja, solījums jāpilda. Sākumā bija noruna, ka misija ilgs trīs mēnešus, vēlāk to pagarināja līdz pusgadam. Pēc trim mēnešiem mums bija divas nedēļas garš atvaļinājums, kura laikā atbraucām uz Latviju.
Darbs multinacionālā bāzē
— Kur Kosovā dzīvojāt?
— Lidosta bija stundas brauciena attālumā no mūsu bāzes. Tā bija somu bāze jeb multinacionālais štābs, kurā pārsvarā dzīvoja somu karavīri, bet karavīru kontingents bija diezgan raibs — tur bija arī latvieši, zviedri, īri, slovāki un čehi. Kad ieradāmies, katram jau bija zināms savs jaunais pienākums. Mēs nomainījām latviešu karavīrus. Viņi gan neaizbrauca tūlīt pēc mūsu ierašanās, bet vēl apmēram nedēļu ierādīja mums jaunos pienākumus. Es biju personāla apgādes daļas transporta virsnieks. Strādāju ar kaujas rotām, kad bijām štābā, apkopoju ziņas, ko viņi sniedza.
— Kādas bija izjūtas, tur esot?
— Kā jau teicu, kad ieradāmies, situācija Kosovā bija diezgan mierīga, tā atkal saasinājās misijas beigās, kad Kosova paziņoja par savu neatkarību un sākās kārtējie serbu nemieri. Tie lielākoties bija Mitrovicā, kur ir serbu pārsvars. Lai gan Mitrovica neietilpa mūsu atbildības teritorijā, nemieru laikā arī mūsu cilvēki devās turp. Karadarbība nenotika, bet rīkoja dažādas demonstrācijas, mūsu karavīriem tajās bija jāpiedalās un vajadzības gadījumā jāiejaucas.
— Vai, dodoties misijā, apzinājāties briesmas?
— Ne mirkli nedomāju par ļaunāko. Manī bija pārliecība — aizbraukšu un mierīgi atgriezīšos, ar mani nekas ļauns nenotiks. Protams, tad, kad nokļuvu tajā vidē, sapratu, ka nevar salīdzināt Kosovu, Afganistānu vai Irāku, visas šī vietas ir bīstamas un nevar paredzēt, kas notiks. Mitrovicā viens ukraiņu karavīrs tomēr gāja bojā, tas nav daudz, bet tomēr. Varētu šo laiku salīdzināt arī ar pāris mēnešiem peļņā Īrijā. Piesakoties misijai, likās — kas tad ir tie pāris mēnešu Kosovā! Taču te nopelnītā nauda neatsver risku.
Formastērpu novelk tikai naktī
— Kāds tur bija ikdienas dzīves ritms?
— Visu dienu bija jābūt formastērpā, to varēju novilkt tikai tad, kad gāju gulēt. Var teikt, visi seši mēneši tā arī pagāja, jo ne par ko citu domāt nebija laika. Nebija nekādas privātās un civilās dzīves. Par sadzīves apstākļiem gan bija ļoti daudz domāts, lai karavīri nejustu diskomfortu un tuvinieku trūkumu. Bāzē bija daudz saunu, kuras varēja izmantot jebkurā laikā, internetpieslēgums — 24 stundas diennaktī, bija arī valsts apmaksāti telefonsakari, varējām sazināties ar tuviniekiem. Lielākoties sazinājos portālā “draugiem.lv”, rakstīju arī pa e–pastu. Bija aizliegums izpaust informāciju, nedrīkstējām arī sūtīt fotogrāfijas.
— Ko darījāt brīvajos brīžos?
— Lai novērstu domas un ilgas pēc mājām, ģimenes, brīvajā laikā lielākā daļa karavīru sportoja. Līdz šim vēl nebiju redzējis, ka tik daudz cilvēku vakaros skrien un nodarbojas ar citiem sportaveidiem. Tur bija labas sporta un svaru zāles, spēlējām futbolu, florbolu, apmeklējām trenažieru zāles. Bāzē bija divi masieri, un arī viņu pakalpojumus varējām izmantot divas reizes mēnesī. Šis bija piemērots laiks, lai uzlabotu savu veselību un fizisko sagatavotību, kam mājās vienmēr pietrūka laika un atradās simtiem citu iemeslu, lai to atliktu.
— Kas vēl palicis atmiņā?
— Braucām arī uz citām bāzēm, katra ar kaut ko atšķīrās. Pie itāļiem svētdienu vakaros dažreiz braucām ēst picu, tagad zinu, ka pie mums nopērkamās picas ar tām nevar salīdzināt. Amerikāņiem bija vislielākā bāze, iespējams, tā bija lielāka nekā Aizkraukles pilsēta. Viņiem bāzē bija kinoteātris ar popkornu, un tur arī mēs varējām skatīties filmas. Amerikāņi ir savas valsts patrioti, un to ļoti labi varēja redzēt. Mums tā pietrūkst.
Latvija asociējas ar skaistām meitenēm
— Vai par Latviju tur ir savs viedoklis?
— Daudzi karavīri Latvijā pirms tam ir bijuši kā tūristi, daudzi par mūsu valsti zināja no iepriekšējā kontingenta karavīriem. Latvija asociējas ar skaistām latviešu meitenēm — to teica daudzi. Visplašākais priekšstats par latviešiem bija īriem, jo daudziem kaimiņos dzīvojot latvieši, un par viņiem dzirdēju tikai labu. Latviešus īri raksturoja kā strādīgus un čaklus cilvēkus, tāpēc viņiem nekas nav iebilstams, ka latvieši tur meklē darbu, strādā un dzīvo.
— Vai viegli sapratāties ar citu tautību kolēģiem?
— Sākumā bija grūti sazināties ar čehiem, kuri slikti runāja angļu valodā, tad nācās ar viņiem runāt krieviski vai arī ar žestiem rādīt, lai saprastos. Karavīru vecums arī bija dažāds, mans priekšnieks bija īru komandieris ap gadiem 50, ļoti labs cilvēks. Lai gan kopā bijām vairāku tautību karavīri, mums laikam ļoti paveicās, jo bijām saliedēts un draudzīgs kolektīvs. Ļoti labi varējām sastrādāties, ieguvu daudz draugu, kuri solījās mani apciemot Latvijā un aicināja arī ciemos pie sevis.
— Vai saskatījāt atšķirību motivācijā, kāpēc šādās misijās dodas ārzemju karavīri?
— Bija kāds īru karavīrs, kuram šī bija 17. misija, viņam bija pāri 50 gadiem, un pēc šīs misijas viņš grasījās doties pensijā. Bija arī jauni karavīri, bet es jutos ne pārāk jauns, ne vecs. Var teikt, ka mans vecums bija vidējais karavīra vecums. Piemēram, vairāki somu karavīri nav profesionālā dienesta karavīri. Viņi ikdienā dzīvo normālu dzīvi, un šādas misijas viņiem ir ne tik daudz naudas dēļ, viņiem ir īpašas nodokļu atlaides. Viņi piemēram, var nopirkt mašīnu un samaksāt mazāk nekā pusi summas, jo valsts viņiem piešķir 60 procentu atlaidi. Tas viņiem ir stimuls, kāpēc viņi brauc šādās misijās. Viss atkarīgs no politiskās situācijas valstī un no tā, kā valsts par mums rūpējas, tad var cerēt arī uz to, ka reiz būsim tikpat patriotiski noskaņoti kā amerikāņi.
Jāmaina dzīvesvieta
— Kāpēc izvēlējāties veidot militāro karjeru?
— Savu dzīvi saistīt ar militāro jomu izlēmu, jau beidzot vidusskolu. Apsverot, kur mācīties tālāk, bija divi varianti — Policijas akadēmija vai Aizsardzības akadēmija. Nokārtoju iestājeksāmenus un pēc trīsarpus gadiem saņēmu apliecību, iegūstot leitnanta pakāpi. Pirmā dienesta vieta man bija 1. kājnieku bataljonā Ādažos, kur nostrādāju divus gadus par vada komandieri. Vēlāk mani “aizrotēja” uz Aizkraukli par rotas komandiera vietnieku, un te esmu jau četrus gadus.
— Vai neapnīk dzīve “uz riteņiem”?
— Ģimene dzīvo tur, kur es, taču man šāds dzīves ritms ne visai patīk. Armijā pēc četriem pieciem nostrādātiem gadiem jāmaina amats vai dienesta vieta. Kad izvēlējos šo profesiju, nezināju, ka kaut kas tāds būs. Būtu labi, ja valsts vairāk parūpētos par sadzīves problēmām, šobrīd pašiem par visu jādomā. Ja būtu lielāks valsts atbalsts, domāju, jaunieši vairāk izvēlētos veidot militāro karjeru.
— Kādi darbi šobrīd darāmi?
— Zemessardzes 55. kājnieku bataljonā manā pakļautībā ir zemessargi, kuri dzīvo Aizkraukles novadā un Skrīveros. Atbalstām domes rīkotos pasākumus, bet visu gadu mums notiek dažādas mācības. Šobrīd trīs zemessargi no štāba rotas ir kļuvuši par kandidātiem misijai Kosovā. Viņi nav profesionālā dienesta karavīri, bet, ja viņus apstiprinās kā pamatkandidātus, viņi mācīsies angļu valodu un dosies misijā uz Kosovu.
— Vai miera uzturēšanas misijā dotos vēlreiz?
— Šobrīd par to vēl nedomāju, taču mēs nevaram ietekmēt politiskos notikumus. Daru savu darbu, un, ja esmu iesaistījies, devis zvērestu savai valstij, tad man tas būtu jādara. Nedrīkstu atteikties doties misijā, ja mani sūtītu kaut vai uz Afganistānu, būtu jābrauc.
***
VĀRDS, UZVĀRDS:
Aleksandrs Sotņikovs.
DZIMŠANAS LAIKS UN VIETA:
1979. gada 18. oktobris, Krāslava.
IZGLĪTĪBA:
augstākā, beidzis Aizsardzības akadēmiju.
ĢIMENE:
sieva Solvita un piecgadīga meitiņa Karīna.
NODARBOŠANĀS:
zemessardzes 55. kājnieku bataljona štāba un apgādes rotas komandieris, profesionālā dienesta karavīrs.
VAĻASPRIEKS:
sports.
HOROSKOPA ZĪME:
Svari.
