Sēžot tornītī, vēro dabu.
Sēžot tornītī, vēro dabu
Kurmenietis Arvīds Sils ir no mednieku dzimtas. Medī gan viņa vecāki, viņš pats, gan viņa dēli. Visi uzskata, ka atpūta mežā ir labākais veids, kā atpūsties pēc saspringta darba.
Ar trušiem nopelna bisei
— Esmu dzimis mednieku ģimenē, tāpēc šī nodarbe man zināma kopš bērnības. Mans tēvs medī jau vairāk nekā 60 gadu, arī māte ir medniece, — saka Arvīds Sils. — Biju vēl puišelis, kad tēvs mani jau ņēma līdzi medībās zaķus dzīt. Pats mednieka eksāmenu nokārtoju 1967. gadā. Tolaik man vēl nebija 18 gadu un ieroci pirkt nevarēja. Atceros, audzēju un pārdevu trušus, līdz nopelnīju naudu pirmajai divstobrenei. Tā man ir vēl tagad. Medībās ar šo ieroci gan vairs neeju. To glabāju kā relikviju.
Arī abi mani dēli ir mednieki. Viņiem, tāpat kā man, patīk atpūta mežā.
Savlaik mūsu apkaimē medību platības apsaimniekoja uzņēmums “Rīgas juvelieris”. Taču 90. gadu sākumā kopā ar domubiedriem izveidoju individuālo medību iecirkni. Sākumā kolektīvā bija 12 cilvēku, tagad — 18.
Ruksis pats tipina pakaļ
Rudenī mums ļoti patīk medības ar dzinējiem. Tā ir iespēja būt visiem kopā, kopt medību tradīcijas, ievērot rituālus. Individuālajās medībās tā visa parasti nav. Man ir vairāki ļoti labi medību suņi. Bez viņiem šīs medības nebūtu tik veiksmīgas. Pēdējos gados ziemā nebija sniega. Daudzviet nevarēja nomedīt plānoto mežacūku skaitu. Taču mēs jau laikus nomedījām visas. Vajadzēja vien mežā palaist suņus, un viņi rukšus izdzina tieši uz mednieku līniju. Ar šiem suņiem braucām palīgā pat kaimiņu kolektīvam Bārbeles pagastā.
Medībās ne vienu reizi vien gadījušies neparasti piedzīvojumi. Reiz, tas bija vēl padomju laikos, vedu pa mežu dzinējus. Raudzījos, lai viņi ietu taisnā līnijā. Pēkšņi priekšā eglītēs pamanīju sivēnu. Izšāvu. Ruksis nokrita. Dzīvnieks nebija liels, tāpēc steigšus apmetu viņam ap šņukuru suņa pavadu un vilku sev līdzi. Tuvojāmies medniekiem, kad jutu — pavada kļūst tāda kā vieglāka. Paskatījos pār plecu un ieraudzīju, ka sivēns brīnumainā veidā no šāviena atžirdzis un tipina man nopakaļ. Ruksi piesēju pie koka un saucu palīgā pārējos medniekus.
Peld kā zemūdene
Kādās citās mežacūku medībās kopā ar dēlu pamanījām, ka ruksis ielūzis ledū un nespēj pats no upītes izrāpties. Liku dēlam ruksi uzmanīt, bet pats steidzos meklēt kādu izturīgāku baļķēnu, ar kuru palīdzēt dzīvniekam izrāpties uz ledus. Nepaguvu vēl neko atrast, kad dēls izbijies sauc, lai nāku atpakaļ. Baļķi vairs nevajadzēšot — sivēns papeldējis zem ledus. Vēl nepaspēju aiziet līdz upmalai, kad atskanēja skaļš krakšķis — lūza ledus, un atskanēja satraukts dēla sauciens. Kad piesteidzos, viņš stāstīja, ka ruksis zem ledus aizpeldējis gluži kā zemūdene. Pēkšņi upītes līkumā pie krasta viņš ledu salauzis un izskrējis krastā un pēc mirkļa pazudis krūmājā.
Padzen lapsu
Sila kungs teic, ka, protams, Jāņiem nomedījot arī kādu stirnāzi svētku šašlikam. Taču visvairāk viņam patīk mežacūku medības. Sēžot medību tornītī, var ieraudzīt ļoti skaistus skatus.
— Vēl pavisam nesen skaistā saulainā novakarē biju apsēdies tornītī, — viņš saka. — Te no biezokņa iznāca mežacūka ar veselu baru mazu svītrainu siventiņu. Mazie nerātņi atrada saknītes un sāka kāri tās ēst, brīžiem plūcoties, kā jau visi bērni. Savukārt māte, saslējusi ausis, uzmanīgi ošņāja gaisu un raudzījās, vai nenāk kāds ienaidnieks. Pēkšņi klajumiņā iznāca lapsa. Mežacūka ierukšķējās, un mazie acumirklī paslēpās zālē. Sivēnmāte, saslējusi spalvu, lapsai uzbruka un nelūgto viešņu padzina. Kad briesmas bija garām, viņa ierukšķējās jau pavisam citādi, un mazie atkal sapulcējās un turpināja ēst.
