Esmu ”Staburaga” lasītāja. Nevaru nomierināties, kamēr neizlasu kārtējo numuru. Man ļoti patīk tāds ”Staburags”, kāds tas ir tagad.
Esmu “Staburaga” lasītāja. Nevaru nomierināties, kamēr neizlasu kārtējo numuru. Man ļoti patīk tāds “Staburags”, kāds tas ir tagad. Tomēr gribu piedāvāt tādu rubriku, kurā tekstus veidotu paši lasītāji. Tās nosaukums varētu būt “Manas bērnības stāstiņi”. Mums katram bērnībā ir bijis kas tāds, ko nekad neaizmirsīsim. Un kāpēc tajā nepadalīties ar lasītājiem?
Piedāvāju jums savu stāstiņu.
Tas bija tajos laikos, kad Latvijā bija kolhozi un sovhozi, kad mēs uzskatījām, ka mums ir laimīga bērnība, neraugoties uz dažām grūtībām, piemēram, ka pilsētā veikalos nebija sviesta vai desas. Bet mums laukos tā netrūka, jo mīloša vecmāmiņa lutināja mūs, kā varēja. Tad bērni varēja nopelnīt naudiņu, ravējot bietes vai ganot govis. Mēs ar brāli to arī darījām. Un vienu no tām dienām es nekad neaizmirsīšu. Šī diena bija parasta, kā vienmēr, līdz brīdim, kad brālis ar draugu izdomāja aiziet uz mežu pēc lazdu riekstiem un atstāja mani, deviņgadīgu meiteni, uzraudzīt ganāmpulku.
Diena ritēja uz vakarpusi. Gotiņas pierietējušiem tesmeņiem bija gatavas doties mājās, ilgodamās skatījās uz fermas pusi. Man pēkšņi ienāca prātā, kā novērst viņu uzmanību. Ceļa malā atradu pusotra metra garu plastmasas cauruli (arī tajos laikos fermā govis slauca ar aparātiem, un pa šīm caurulēm piens tecēja baseinos). Es sāku pūst šajā caurulē. Iznāca tāda skaņa, kā spēlējot mežragu. Sāku spēlēt dažādas melodijas. Pēc kāda brīža es pamanīju, ka mana “mūzika” brūnaļām patīk. Un es centos, cik spēka. Spēlēju viņām gan “Reiz mežā dzima eglīte”, “Pūt, vējiņi!”, “Kur tu teci, gailīti mans?”, gan pašas izdomātas melodijas.
Liels bija mans pārsteigums, kad gandrīz viss ganāmpulks, ap simts govju, apgūlās zālē, mierīgi skatījās manī un gremoja! Cik ilgi es tā centos, nezinu, varbūt pusstundu, varbūt vairāk. Bet tad daža nepacietīgākā ieraudzīja, ka slaucējas iet uz fermu, un govis viena pēc otras sāka celties augšā. Es pārbijos, ka nevarēšu lopiņus savaldīt, bet, par laimi, pārnāca brālis ar draugu, nesot pilnu azoti lazdu riekstiem. Tā beidzās mans solokoncerts.
Nav vairs tāda Seces sovhoza, nav arī manas mīļās vecmāmiņas. Palikušas tikai atmiņas par jauko bērnību.
