Mēs, sievietes, rakām Volgas—Donas kanālu.
Mēs, sievietes, rakām Volgas—Donas kanālu
Bija 1941. gada 14. jūnija nakts, mierīga, silta un jauka, tomēr tik traģiska. Klauvējiens pie durvīm mūs iztraucēja. Ienāca krievu valodā runājoši vīri ar šautenēm un viens no mūsu pagasta iedzīvotājiem — Jānis Dubris. Tēvu tūlīt arestēja, mēs neko nesapratām, jo krieviski prata tikai māte.
Lika paņemt 150 kg mantu un kaut kur braukt. Man — sešpadsmit gadu, māsai — divpadsmit. Brālis Voldemārs uz vairākām dienām bija Jēkabpilī darbos, tādēļ viņam neko līdzi nepaņēmām, jaunākais brālis Arnolds Rīgā mācījās, viņa mājās nebija. Vēl mājās bija klibs tēvocis un vecāmāte, viņus līdzi neņēma. Tā mūs izveda no mājām. Kāda sajūta varēja būt, kad govis palika maujot un viss bija jāatstāj? Krievu karavīru apsardzībā mūs aizveda uz Daudzevas staciju, pa ceļam paņemot vēl vienu strādnieku ģimeni — Pātes, laikam tādēļ, ka viņi bija poļi.
Mēs nebijām nekādi bagātie, mēs, bērni, gājām ganos, tēvs bija aizsargs un uguns apdrošināšanas priekšnieks. Daudzevā mūs sadzina lopu vagonos un veda tālāk. Daugavpilī brāli Voldemāru ielaida pie mums vagonā. Viņam pat nebija ļāvuši paņemt līdzi to, kas bija guļasvietā — segu, spilvenu un drēbes, viņam bija tikai tas, kas mugurā.
Mēs braucām vienu mēnesi, pa ceļam reizēm izlaida pēc ūdens. Mūs izsēdināja Ačirskas pilsētā Krasnojarskas apgabalā. Tur kādu nedēļu dzīvojām un kādā dārzā zem klajas debess gaidījām, kamēr norīkos darbā. Mūs un vēl vienu ģimeni norīkoja uz 50 km tālu kolhozu. Ačirskā bija gan poļi, gan lietuvieši, gan Pievolgas vācieši, dažādu tautību cilvēki. Tur mūs visus uzskatīja par fašistiem.
Kad aizbraucām galā ar ļoti vājiem zirgiem, redzējām sibīriešu nabadzību un tumsonību. Daudzi staigāja skrandās, visi vīrieši bija iesaukti karā, bija tikai vecas sievietes un bērni. Tūlīt bija jāiet darbā, neprotot krievu valodu, un normas bija jāizpilda. Tā kā bija jūlijs, tūlīt norīkoja pie siena vākšanas.
Nebija, ko ēst, maizi deva uz kartiņām, labi, ja kāds vietējais iedeva skābu gurķi vai sarkano bieti, ko piekost pie maizes. Kad iepazināmies ar cilvēkiem, viņi izrādījās vienkārši un viesmīlīgi, bet dzīvoja galīgā tumsonībā.
Tā sākām strādāt — pliki un badā. Vēlāk vietējie redzēja, ka latvieši ir strādīga tauta, un mūs ieredzēja labi. Otrajā gadā jau iestādījām kādu kartupeli. 1943. gadā pārgājām dzīvot uz mašīnu un traktoru staciju (MTS), jo brālis strādāja ar traktoru.
Bet 1943. gadā mani un brāli mobilizēja darbā armijā. Aizsūtīja uz Kemerovas apgabala ogļu raktuvēm. Tur atkal bija šausmīgi apstākļi, jāstrādā desmit stundu, no rīta — šķidra prosas zupa, pusdienās — sasalušu kāpostu zupa, vakarā — nekā.
Tur četrus gadus nostrādājām. Beidzās karš, ļoti gribējās uz dzimteni, atvaļinājuma laikā kaut kā ar karavīru ešeloniem atbraucu. Latvijā nodzīvoju divus gadus, strādāju dzirnavās pie dzijas vērpšanas. Tikko apprecējos, kad mani 1949. gada maijā arestēja otrreiz. Jēkabpils cietumā noturēja sešus mēnešus, kamēr saņēmu spriedumu — trīs gadi lēģerī, pēc tam atpakaļ uz Krasnojarsku.
Lēģerī bijām 4000 sieviešu, pa 200 vienā barakā divstāvu guļvietās. Katru dienu darbā, rakām Volgas—Donas kanālu. No rīta cēla četros, vakarā mājās tikām deviņos. Tur es arī sabendēju savu veselību, ļoti sala kājas, ar to vēl šodien mokos, salst joprojām.
Pēc triju gadu moku darba aizveda uz Krasnojarsku pie mātes un māsiņas, brālis vēl strādāja šahtās.
MTS gan mūs vērtēja labi. Strādāju dažādus darbus, bet mūs uzraudzīja, katru dienu komandantūrā vajadzēja atzīmēties, bet tomēr brīvībā bijām.
Zeme tur bija ļoti auglīga, nekādu mēslu nevajadzēja, vasara īsāka, ziema garāka, dienas siltas, naktis vēsas. Visas mūsu dārza puķes tur auga savvaļā. Tulpes, narcises, peonijas, vijolītes. Tā kā sniega kārta bija ļoti bieza, puķes pārziemoja. Atkušņu tur nav, kā rudenī sasalst, tā līdz pavasarim. Ceļu līdz pilsētai 50 km garumā izšķūrē, brauc kā pa tuneli, tikai vietām “”izdzen” celiņus, kur mašīnām apmainīties.
Upenēm, jāņogām pilni krūmi. Tāda bagātība, bet maizes, ko ēst, nav. Rudzi tur neizziemo, sēj tikai kviešus, bet viss paliek nenovākts, augu ziemu kuļ ar kuļmašīnām. Krievi, varētu teikt, ir slinki, viņi vienu dienu nostrādā un viss, pie mājām nav nevienas puķes.
Drīz atbrauca brālis no šahtām, tad jau bijām kopā visi četri, tēvu gan vairs tā arī neredzējām. Vīriešus aizveda uz Kirovas apgabalu meža darbos, tur viņi visi arī apmira.
Mēs visi strādājām, brālis ar traktoru, rudenī ar kombainu, māsa — MTS noliktavā. Es sākumā meža darbos, vēlāk degvielas bāzē, tur MTS ietilpa 28 kolhozi, tālākais — simts kilometru attālumā. Bāze bija tik liela, ka divpadsmit mašīnu veda degvielu katru dienu. Nostrādāju četrus gadus. Tad, tā kā otrreiz projām biju septiņus gadus, mūs sāka laist mājās, un 1956. gadā es atgriezos.
Visus gadus Dievs mani ir vadījis, jo nāve daudz reižu ir stāvējusi blakām. Tāpēc arī šodien esmu pateicīga Dievam, un labi, ka savos gados vēl esmu tāda, kāda esmu. Žēl visu to, kuri palika tur guļot. Kas pats nav pieredzējis, nespēj to iedomāties.
Un par ko man tas viss bija jāpārdzīvo?
Pilnīgi ne par ko.
