Laikraksta ‘‘Staburags” 5. jūnija numurā, viedokļu lappusē, rubrikā ”Mums zvana” bija publicēts neliels rakstiņš ”Divus gadus vienā klasē”.
Laikraksta “”Staburags” 5. jūnija numurā, viedokļu lappusē, rubrikā “Mums zvana” bija publicēts neliels rakstiņš “Divus gadus vienā klasē”. Tajā savas domas pauda kāda redakcijai zināma pensionēta skolotāja. Pēc šīs publikācijas saņēmām bebrēnietes Zentas Zīles vēstuli.
— Jebkurā gadījumā var būt dažādi viedokļi, tā ir normāla parādība. Tomēr nav saprotams, kāpēc dažas personas grib izteikties publiski, bet slēpj savu vārdu pat tad, ja nekādas briesmas par to pašam nedraud, un uzveļ atbildību citiem.
Bebros ir trīs pensijas vecumu sasniegušas matemātikas skolotājas, viena no tām esmu es.
Pēc laikrakstā publicētā raksta par otrgadniecības lietderību man radās problēmas. Tā kā es vēl turpinu strādāt, laikraksta lasītāji domā, ka redakcijai zvanījusi esmu es. Pat nejauši satiekot mani uz ielas, debates cenšas uzsākt tie, kuru domas nesakrīt ar rakstā paustajām.
Nav patīkami taisnoties, ka ar šo rakstu man nav nekāda sakara, un klausīties minējumos, kura no vēl divām skolotājām tad īsti to būtu rakstījusi.
Starp citu, es skolas gados mācījos bez grūtībām un nevienā klasē otru gadu atstāta netiku.
Lūdzu, palīdziet man atbrīvoties no nepieciešamības apspriest skolas problēmas uz ielas, publicējot šo rakstu.
