Ne tikai aizvadītajā nedēļā, bet visu pavasari darba bija ļoti daudz. Jau esam noslēguši līgumus ar pasūtītājiem līdz pat gada beigām.
Ne tikai aizvadītajā nedēļā, bet visu pavasari darba bija ļoti daudz. Jau esam noslēguši līgumus ar pasūtītājiem līdz pat gada beigām. Zinām, ko, kad un par kādām summām būvēsim. Jaunus objektus varēsim sākt tikai nākamgad, taču iestrādes veiksim jau tagad.
Šobrīd esam sākuši četru lielu objektu celtniecību: Limbažu rajona Lēdurgas pagastā sākām būvēt sporta zāli, sporta zāle būs arī Bauskas rajona Ceraukstes pagastā. Protams, pilnā sparā rit stadiona rekonstrukcija Koknesē, arī lielveikala celtniecība Aizkrauklē. Šonedēļ sākām betonēt pamatus. Šo visu darbu dēļ nav laika pat atpūsties.
Mūsu uzņēmums jau kopš darbības pirmās dienas strādā lielākoties pēc valsts un pašvaldību pasūtījumiem. Tāpēc esam nodrošinājuši sev darbu ilgākam laikam. Tas rada stabilitāti. Ar pašvaldībām sākam sadarboties gadu, pat divus, pirms notiek reāla celtniecība — piedāvājam savus projektu risinājumus sporta zālēm jau ar konkrētām cenām. Pasūtītājiem ir gana laika izlemt, celt vai nē un kur ņemt finansējumu. Pašvaldības ir uzticamākās partneres. Protams, gadās, ka norēķini aizkavējas, bet mēs esam pārliecināti, ka pēc pusgada vai gada naudu tomēr saņemsim.
Savukārt privātajā sektorā ir citādi. Lai kaut ko uzceltu, cilvēks ņem kredītu, bet to nepiešķir pilnā paredzētās būves vērtībā. Vienmēr celtnieku pakalpojumi šķiet par dārgu, vienmēr ir vēlme ieekonomēt un ne vienmēr tur, kur tas ir iespējams. Tāpēc privātmājas mēs neceļam. Mēs vēlamies strādāt pēc noteiktiem kvalitātes standartiem. Nevar taču ielikt durvis un nenokrāsot.
Interesanta situācija izveidojusies darba tirgū. Mūsu uzņēmumā cilvēki nepārtraukti meklē darbu. Visvairāk to izjūtam šogad. Ļoti žēl, ka grūtās ekonomiskās situācijas dēļ citos uzņēmumos strādājošo skaits samazinās. Neraugoties uz lielajiem celtniecības apjomiem, visiem interesentiem darbu piedāvāt nevaram. Savlaik strādnieks atnāca un “diktēja” savus noteikumus, bet tagad varam izvēlēties pašus labākos. Vēl pirms gada visi gribēja būt ģipškartona skrūvētāji, flīzētāji. Tas nekas, ka pirms tam viņi bija citas profesijas pārstāvji. Es uzskatu, ka šie cilvēki tomēr nav celtnieki. Būvniekam jāprot uzcelt māju no pamatiem līdz jumtam, nevis tikai veikt remontdarbus. Trūkst mūrnieku, apmetēju, metāla konstrukciju montētāju. Diemžēl jaunieši šīs profesijas izvēlas reti. Strādā tikai vecāki vīri, kuriem bieži vien pašreizējā slodze ir par grūtu. Viņi nespēj nostrādāt astoņas stundas ar pilnu atdevi. Jaunieši, kuri atnāk, bieži vien ilgāku laiku jāapmāca. Montāžas darbus iemācīties nav sarežģīti, galvenais — ievērot drošību. Taču ātri iemācīt labi mūrēt nav tik vienkārši.
Katru gadu vasarā nodarbinām arī skolēnus. Pie mums strādā ap 20 — 30 jauniešu. Pirmie darbu jau sākuši. Ar viņu paveikto kopumā esam apmierināti. Galvenais, lai viņi iemācītos strādāt. Parasti jauniešus uzticam pieredzējušākajiem darbiniekiem, no kuriem viņi var mācīties celtnieka amata prasmi, kas vēlāk dzīvē var noderēt arī tad, ja nākotnes profesija nebūs saistīta ar celtniecību. Katram vīrietim taču jāmāk mājās kaut ko salabot, uzbūvēt.
Aizvadītā nedēļa bija spraiga arī politiķiem. Saeimas deputāti noraidīja grozījumus Satversmē, kas tautai ļautu atlaist slikti strādājošu parlamentu. Nu 2. augustā būs referendums. Gribas jautāt — vai esam tik bagāti, lai šādi varētu šķiesties ar mūsu, nodokļu maksātāju, naudu? Mums taču ir tik daudz citu vajadzību.
Referendums izmaksā vairākus miljonus latu, kurus varētu izmantot daudz racionālāk. Tautas nobalsošanā noteikti savāks pietiekamu balsu skaitu, un Satversmes grozījumi tomēr stāsies spēkā. Deputāti ir pārāk tālu no tautas un nedzird vai, vēl sliktāk, nevēlas dzirdēt to, ko vēlas tauta. Šis referendums būs kā uzticības balsojums pašreizējai Saeimai.
Saeima Augstākās tiesas priekšsēdētāja amatā pagājušonedēļ ievēlēja Ivaru Bičkoviču. Pirms tam gan viņam nācās piedzīvot nepatīkamus mirkļus, jo katrs, kuram nebija slinkums, meklēja kādu “melnu pleķīti” viņa biogrāfijā. Tā noteikti bija politiķu spēle. Neviena augsta amatpersona mūsu valstī netiek ievēlēta, pirms uz galvas netiek uzgāzts samazgu spainis neatkarīgi no tā, vai tas ir pelnīti vai nē. Ir jābūt ļoti stipram, lai to izturētu. Tā ir cilvēka spīdzināšana. Redzot šādu kārtību, pāriet vēlēšanās pretendēt kādam augstākam amatam.
Nākamā nozare, kurai draud iznīcība, Latvijā, izrādās, ir zvejniecība. Vienu pēc otra kuģus sagriež metāllūžņos. Zvejnieki un pārstrādes uzņēmumu darbinieki spiesti meklēt darbu citur, lai gan zvejniecība Latvijā bijusi vienmēr. Tajā pašā laikā ārzemnieki jau plāno, kā un ko zvejos pie Latvijas krastiem.
Līdzīgā veidā jau esam pazaudējuši cukura nozari, piensaimniecība ir uz iznīkšanas sliekšņa. Esmu pārliecināts, ka tas noteikti kādam ir izdevīgi. Šāda nozīmīgu ražošanas nozaru atdošana kādām personām laikam ir ienesīgs bizness, taču lielai daļai tautas — traģēdija: pazaudēti uzņēmumi, darba vietas. Es neticu, ka tur nav iesaistīta liela nauda. Aiz mūsu valsts robežas noteikti jau sagatavoti maisi ar miljoniem, par ko nopirkt vēlamās ietekmes sfēras. Tā vien šķiet, ka latviešu bizness ir sākt uzņēmējdarbību un to pēc iespējas ātrāk un izdevīgāk pārdot, bet pēc tam žēloties, ka viss pieder citiem.
Pagājušajā nedēļā daudz diskutēja arī par iespēju apdrošināties pret ātruma pārsniegšanu. Tas ir neveiksmīgs veids, kā piesaistīt vairāk jaunu klientu, domāts jauniešiem, kuri nopirkuši jaunas un jaudīgas automašīnas un uz nebēdu spiež grīdā gāzes pedāli, nedomājot par sekām. Tā ir iespēja “atpirkties” no atbildības par likumpārkāpumu. Taču sods, lai cik neliels tas arī būtu, vienmēr ir nepatīkams, rada pārdomas un liek izvērtēt savu rīcību.
Turklāt jāņem vērā, ka apdrošinātāji polises pārdod labprāt, taču ar atlīdzību izmaksāšanu nesteidzas.
Nevar nepamanīt, ka tuvojas vasaras saulgrieži. Vasara drīz būs pilnbriedā, un to vajag izbaudīt visā pilnībā.
