Kopdzīve ar 20 gadu jaunāku vīrieti.
Kopdzīve ar 20 gadu jaunāku vīrieti
Dzintra (vārds mainīts — aut.) dzīvo ciematā, kur “visu par visiem zina”. Katrs ir informēts pat par to, ko kaimiņš ēd vakariņās, nerunājot par to, ka visi zina, kurš ar ko, kad un kur. Dzintra mazajā ciemā pirms pāris gadiem bija visvairāk apspriestais cilvēks.
“Tagad jau visi ir pieraduši, sākumā gan bija pastiprināta uzmanība, dažbrīd pat ar pirkstiem rādīja. Attieksme pārsvarā bija nievājoša,” stāsta sieviete. “Un tas tādēļ, ka mans draugs ir 20 gadu jaunāks par mani.”
Laime nelaimē
“Ar pirmo vīru Ingmāru iepazinos, kad mācījos tehnikumā. Apguvu bibliotekāres profesiju, un, kad biju praksē, Ingmārs bija cītīgs bibliotēkas apmeklētājs. Kolēģes smējās, ka līdz ar manu atnākšanu arī Ingmārs uz bibliotēku nāk daudz biežāk. Viņš bija septiņus gadus vecāks par mani, un viņam jau bija ģimene. Tolaik daudz nedomāju par to, kā jūtas viņa sieva un bērni. Svarīgas likās tikai mūsu attiecības. Baumas izplatījās vēja ātrumā — viņa sieva drīz uzzināja par mūsu romānu un kopā ar abiem bērniem atnāca pie manis uz bibliotēku, sarīkoja pamatīgu scēnu. Abi bērni raudāja, bet Ingmāra sieva mani nosauca par palaistuvi. Tas mani uzkurināja vēl vairāk, šī sieviete likās nožēlojama. Es taču neatņēmu viņai vīru! Ingmārs aizgāja pats, es viņu nepiespiedu pamest ģimeni. Mēs pārcēlāmies uz citu dzīvesvietu, apprecējāmies, un drīz piedzima dēls Mārtiņš.
Ģimenes idille
Iekārtojos darbā vietējā bibliotēkā, vīrs strādāja par autovadītāju. Kad Latvijā sākās pārmaiņas, kolhozi pajuka, privatizējām Līvānu tipa māju ciemata nomalē. Mums bija arī zemesgabals, ap 6 hektāriem. Ingmārs sāka nelielu biznesu — audzēja zemenes četru hektāru platībā. Zemeņogas ilgu laiku bija nozīmīgs papildienākumu avots. Naudu izlietojām mājas remontam. Kopā ar vīru ierīkojām skaistu dārzu. Stādījām kokus, ogulājus, krāšņumkrūmus. Izrakām dīķi, iedēstījām krāsainas ūdensrozes. Idille…
Viss ritēja kā pa diedziņu. Pāris reižu gadā pie Ingmāra ciemos brauca viņa meitas no pirmās laulības. Arī meiteņu mātei dzīve iegrozījās veiksmīgi — viņa apprecējās ar kādu rīdzinieku un pārcēlās uz dzīvi pie viņa. Likās, viss ir nokārtojies — pārdzīvojumi aiz muguras, sāksies mierīga, laimīga ģimenes dzīve. Taču dzīve ir pārsteigumu pilna un nekad nevar zināt, kas gaida aiz nākamā pagrieziena. Ingmāram atklāja aknu vēzi, viņš aizgāja ļoti ātri, mēneša laikā.
Ražu novāc sveši cilvēki
Mēs ar Mārtiņu palikām vieni. Dēls togad pabeidza 9. klasi un devās mācīties tuvējā pilsētas vidusskolā. Lielajā mājā paliku viena. Labi, ka bija darbs bibliotēkā, citādi vientulību nebūtu izturējusi. Mārtiņam vajadzēja naudu dzīvošanai, taču no savas niecīgās bibliotekāres algas neko nevarēju dēlam atlicināt. Ilgi domāju un apsvēru visas iespējas, līdz nolēmu, ka māja jāpārdod. Par daļu iegūtās naudas iegādājos dzīvokli turpat pagastā, pārējo noguldīju bankā Mārtiņa studijām. Bija sāpīgi iet garām mūsu bijušajai mājai un redzēt, ka augļudārzā ābolus vāc sveši cilvēki… Dzīvoju tikai Mārtiņa dēļ. Staigāju pelēkās drēbēs, bez frizūras, nekrāsojusies. Bija tikai darbs un vakaros četras sienas.
Ciemojas slepus
Kaspars uzradās pēkšņi. Nesaprotu, kā viņš mani pamanīja un vēl saskatīja manī sievieti. Kaut gan gluži nepamanāma es neesmu — metru astoņdesmit gara un diezgan apaļīga sieviete, kas tērpusies pelēkās “maisveidīgās drānās”, acīs iekritīs ikvienam. Kādā ziemas dienā satiku viņu ciemata vienīgajā veikalā. Patiesībā veikalā bija vairāki mežstrādnieki, bet es ievēroju tikai Kasparu. Bārdas rugājiem apaugušu, neskūtu seju, arī mati sen nebija “redzējuši” ne ūdeni, ne šķēres. Viņš mūspusē strādāja, zāģēja mežu. Kaspars mani nekaunīgi nopētīja no galvas līdz kājām. Es apmulsu un jutu, ka sejā ielīst sārtums. Viņš gaidīja mani pie veikala durvīm un pirmais sāka sarunu.
Sākumā viņš pie manis nāca slepus, tumsas aizsegā. Palika dažas stundas un tad devās prom. Taču cik ilgi noslēpsi attiecības, nav jau adata siena kaudzē. Visbeidzot atmetām visam ar roku un vairs nevairījāmies no citu acīm. Tieši jau neviens neko neteica, tomēr tāpat zinu, ka aiz muguras mani pamatīgi aprunāja. Bij” jau arī ko runāt! Augumā īsāks par mani un vēl 20 gadu jaunāks.
Kopā spēlē datorspēles
Dēls par manām attiecībām uzzināja no draugiem. Man par lielu izbrīnu Mārtiņš reaģēja gluži mierīgi. Pat likās, ka viņam ir vienalga. Ar milzīgu atvieglojumu redzēju, ka abi puiši ātri vien sadraudzējās. Tas viņu nelielās vecuma starpības dēļ. Kaspars ir tikai trīs gadus vecāks par Mārtiņu. Brīvdienas viņi parasti pavada pie datora, spēlējot dažādas spēlītes vai skatoties televīziju.
Pabeidzis vidusskolu, Mārtiņš paziņoja, ka tālāk mācīties negrib. Viņš atrada traktorista darbu pie vietējā lauksaimnieka. Kaspars strādā dažādus gadījuma darbus, kas nu kuru reizi gadās — kādam malka jāzāģē, kādam siltumnīca jālabo. Iztikai nopelna. Pagastā vēl joprojām runā, ka viņš mani izmanto, ka tas tikai naudas dēļ, taču zinu, ka tā nav.
Par bērniem nedomā
Kaspara vecāki dzīvo Latvijas otrā malā. Es pat nezinu, vai viņi ir informēti par to, kur un ar ko Kaspars tagad dzīvo. Neesmu to viņam jautājusi. Pāris reižu gadā Kaspars pie vacākiem aizbrauc ciemos, mani līdzi nekad nav aicinājis. Iespējams, viņam kauns par mani, lai gan to viņš noliedz. Varbūt grib pasaudzēt savus vecākus.
Kopā ar Kasparu jūtos labi. Jūtos kā sieviete. Netraucē ziņkārie skatieni un izsaucieni — re, kur Dzintra ar dēliem!
Esmu domājusi par to, vai spētu samierināties, ja Mārtiņš izlemtu sākt attiecības ar vecāku sievieti. Skaidri nezinu, bet vienu gan ļoti vēlētos — mazbērniņus. Es savos četrdesmit divos gados par bērniem vairs nedomāju, lai gan Kaspars par to ir ieminējies. Dzīve rādīs.
