Bieži vien ir tā — kurš skaļāk kliedz, to pamana. Šī iemesla dēļ pagājušajā nedēļā krietni vien pamanāmāks bija praids, bet pavisam nemanāma bija invalīdu akcija “Mēs esam”, uz kuru bija pulcējušies cilvēki no dažādām Latvijas vietām un organizācijām.
Bieži vien ir tā — kurš skaļāk kliedz, to pamana. Šī iemesla dēļ pagājušajā nedēļā krietni vien pamanāmāks bija praids, bet pavisam nemanāma bija invalīdu akcija “Mēs esam”, uz kuru bija pulcējušies cilvēki no dažādām Latvijas vietām un organizācijām. Manuprāt, invalīdiem par savām tiesībām būtu jākliedz desmitreiz skaļāk nekā homoseksuāļiem, jo viņus valdība it kā neredz. Līdz šim tiek darīts gandrīz viss, lai invalīdi tik sēdētu četrās sienās un nemaisītos pa kājām veselajiem. Acīmredzot ar to arī izskaidrojams fakts, ka Latvijas valdība nav parakstījusi ANO konvenciju par cilvēku ar invaliditāti tiesībām. To parakstījušas 126 valstis un ratificējušas 17. Latvija ir pēdējā Eiropas Savienības valsts, kas vēl tai nav pievienojusies. Konvencijas mērķis ir nodrošināt invalīdiem taisnīgumu visās dzīves jomās. No kā tad baidās mūsu valdība, ka tik ilgi vilcinās ar parakstīšanu? Izrādās, tā vēlas skaidri aprēķināt, cik šāda konvencijas ieviešana Latvijā izmaksātu. Tā vien gribas iesaukties: “Prātiņ, nāc majās!” Vai tad ir iespējams aprēķināt, cik maksā invalīdu tiesības pilnvērtīgi dzīvot? Vai valdībā maz zina, ka, piemēram, invalīds kopš bērnības, kuram ir garīgā atpalicība, saņem 50 latu pabalstu?
— Kā lai ar tādu izdzīvojam? — nesen izmisusi jautāja kāda Bebru pagasta iedzīvotāja, kuras aprūpē ir brālis invalīds. Turklāt pabalsta summa ir nemainīga jau gandrīz 5 gadus.
Jau pagājušā gada augustā konvencija bija iztulkota latviski. Labklājības ministrija sagatavoja rīkojuma projektu tās parakstīšanai. Taču decembrī Ministru kabinets komitejas sēdē nolēma atlikt un sagatavot aprēķinus par nepieciešamajiem līdzekļiem. Kad tiek lemts par pašu algu paaugstināšanu, viss norit ļoti ātri, un nav vajadzīgi nekādi aprēķini un nekādas komitejas sēdes.
Dienu pirms akcijas Rīgā gan deputāti “pamodās” no lāču miega un pieņēma Sociālo un darba lietu komisijas sagatavotu lēmumu valdībai nodrošināt ANO konvencijas parakstīšanu Latvijas Republikas vārdā. Tas gan nebūs izdarāms vienā dienā, bet invalīds grib dzīvot jau šodien.
