— Kur tad ir Valgundes sieviešu klosteris — Lietuvā vai Igaunijā? — spriedelēja divas manas paziņas, un bija ļoti izbrīnītas, ka tas ir tepat Latvijā. Turklāt vairāki ekskursiju biroji to iekļāvuši vienas dienas ekskursiju programmā.
— Kur tad ir Valgundes sieviešu klosteris — Lietuvā vai Igaunijā? — spriedelēja divas manas paziņas, un bija ļoti izbrīnītas, ka tas ir tepat Latvijā. Turklāt vairāki ekskursiju biroji to iekļāvuši vienas dienas ekskursiju programmā.
Jau pirms ieejas klosterī visas ekskursantes uzsien lakatiņus. Lai gan pareizticīgo tradīcijas nepieļauj, ka sieviete dodas uz baznīcu vai klosteri tērpusies biksēs un bez galvassegas, ekskursantes ievēro tikai otro noteikumu. Klostera iemītnieces pret to izturas saprotoši. Ieejot viņu teritorijā, jūties kā cita pasaulē. Viss — steiga, materiālā pasaule, stress — paliek aiz klostera sienas. Ne velti klosterus dēvē par paradīzes vārtiem.
Mūsu gide klosterī, kāda mūķene, bezgala sirsnīga sieviete vidējos gados jau iepriekš brīdina, ka lūgšanu namā aizliegts fotografēt, bet ārpusē to drīkst darīt. Viņas stāstījums atklāj, cik bezgala grūts un sarežģīts bijis klostera tapšanas un pastāvēšanas laiks. Taču klosteris par spīti laikmetu griežiem savu darbību nav pārtraucis ne brīdi.
Mūķenēm šeit ir sava pasaule, kuras neatņemama sastāvdaļa ir lūgšanas. Tās šeit skan visu diennakti. Par ko? Par visiem mūsu grēkiem. Tā kā mūķenēm ir liela saimniecība, viņām dīkā sēdēt nav laika — katrai ierādīts savs darbiņš. Ekskursantiem nebija liegta iespēja vērot lūgšanu brīdi. Mūķeņu vidū — vairākas gados jaunas meitenes. Noslēpumā gan paliek, kas viņas pamudinājis šādam solim. — Tā ir ļoti grūta izvēle, ne tikai fiziskā (bieži gavēņi), bet arī garīgā jomā, — saka gide.
Mazliet no vēstures
Kā vēsta internetā atrodamā informācija, Rīgas pareizticīgo Sv. Trijādības sieviešu klostera pirmsākumi meklējami 1886. gadā, kad Krievijas cara padomnieka Borisa Mansurova sieva Marija ar meitām Katrīnu un Natāliju no Maskavas pārcēlās uz Rīgu. Viņas nodarbojās ar labdarību un 1891. gadā atklāja meiteņu bāreņu patversmi. 1892. gadā no patversmes izveidoja sieviešu kopienu. Pēc Rīgas pareizticīgo arhibīskapa Arsēnija lūguma Kurzemes guberņas vicegubernators Aleksandrs Muravjovs 1894. gadā sieviešu kopienas vajadzībām piešķīra 200 ha lielu meža gabalu netālu no Jelgavas — Valgundē — malkas ciršanai, lai varētu apkurināt kopienas telpas Rīgā. Vieta bija klusa, apkārt mežs, un tāpēc to nosauca par tuksnesi (Pustinku). 1895. gadā meža stigu krustojumā Pustinkā (Valgundē) uzcēla pirmo kapelu. Sākumā kopienas māsas Valgundē dzīvoja tikai no maija līdz septembrim.
Mansurovas turpināja ziedojumu vākšanu Latvijas novados un Krievijas guberņās. Boriss Mansurovs lūdza finansiālu palīdzību Krievijas caram Aleksandram III. Viņš no valsts kases piešķīra 29 tūkstošus rubļu. Šo naudu izlietoja Rīgas pareizticīgo sieviešu kopienas vajadzībām, zvanu iegādei. Par šiem līdzekļiem cēla arī baznīcu Valgundē. 1897. gada rudenī tika ielikts Valgundes Kunga Apskaidrošanas baznīcas pamatakmens. 1899. gadā Rīgas un Jelgavas pareizticīgo arhibīskaps Agafangels iesvētīja Kunga Apskaidrošanas baznīcu Valgundē. Pastāvīgi šeit sāka dzīvot 30 māsu. 1902. gada 12. janvārī ar Sv. Sinodes lēmumu Rīgas pareizticīgo sieviešu kopienu pārveidoja par Rīgas Sv. Trijādības sieviešu klosteri, bet Valgunde kļuva par tās filiāli. Par Valgundes klostera priekšnieci kļuva māte Joanna — Natālija Mansurova. Līdz 1914. gadam Valgundes klosterī sakarā ar celtniecības darbiem dzīvoja ap 200 cilvēku. Pirmā pasaules kara gados Valgundes klostera teritorijā saimniekoja vācieši. 1918. gadā māsas atgriezās Valgundē. No 1918. gada līdz Otrā pasaules kara beigām Valgundes klosterī dzīvoja 30 — 40 māsu.
80. gadu beigās uzcēla trīs jaunus korpusus, tajā skaitā viesnīcu, ierīkoja kanalizāciju, artēzisko aku, uzcēla pirti un veļas mazgātavu. Tagad šeit dzīvo vairāk nekā 70 klostera māsu.
***
— Šeit veldzi dvēselei grūtā brīdī sniedzam jebkuram cilvēkam neatkarīgi no piederības kādai draudzei, — ekskursijas nobeigumā saka mūsu gide. Iepriekš gan jāpiesakās. Mēs taču visi esam viena Dieva bērni.
