Agita Ikauniece, XXIV Dziesmu svētku virsdiriģente, bērnību pavadījusi Neretā, un šīs atmiņas viņu pavada joprojām.
Agita Ikauniece, XXIV Dziesmu svētku virsdiriģente, bērnību pavadījusi Neretā, un šīs atmiņas viņu pavada joprojām. Sarunā viņa stāsta par saviem ikdienas darbiem, organizējot koncertus, strādājot ar koriem, un par gatavošanos Dziesmu svētkiem un to izjūtu, kas pārņem pēc labi padarīta darba.
Evita Apiņa
Kā grezna galotnīte
— Neretā dzīvojāt līdz skolas gaitu sākšanai, bet joprojām atmiņas ir “dzīvas”?
— Cik vien sevi atceros, Nereta man ir kā grezna galotnīte izrotātā Ziemassvētku eglītē. Mans brālis un māsa ir dzimuši Stučkā, es — Neretā. Toreizējais pilsētas nosaukums Stučka, un piemineklis tās centrā man likās atbaidošs. Priecājos, ka neesmu tur dzimusi un domāju — esmu neretiete, tātad — citādāka. Nereta joprojām saistās ar vislabākajām bērnības atmiņām — man bija ļoti labs bērnudārzs, muzikālā audzinātāja, kaimiņi. Neretā visi viens otru pazina, pāris minūšu gājienā no aptiekas varēja aiziet līdz pirtij otrā pagasta malā. Paraugies apkārt — visa Nereta uz delnas!
— Kāpēc pārcēlāties uz Jēkabpili?
— Vecākiem Jēkabpilī piešķīra dzīvokli, bija labākas darba iespējas un arī mums, bērniem, pilsētā pavērās krietni vairāk iespēju izglītoties un pavadīt brīvo laiku. Pārcelšanās uz Jēkabpili bija ļoti skumja. Tomēr gan es, gan mana ģimene uz Neretu joprojām atbraucam, mums te ir kapi, augustā vienmēr esam kapusvētkos. Neretas vidusskolā pirms dažiem gadiem organizēju nometni savam korim, pērn ar laivām braucām uz Daugavpili un apstājāmies arī Neretā, iegāju vecajā dzīvoklī, satiku kaimiņus. Viss it kā ir mainījies, tomēr miers un tāda īpaša izjūta paliek.
— Ar dziesmu esat saistīta kopš bērnības?
— Bērnudārzā dziedāju ansamblī, skolas laikā — korī. Iestājoties mūzikas skolā, tētis ļoti gribēja, lai spēlēju akordeonu, bet tolaik biju tam par mazu. Kad sāku mācīties Rīgā, kordiriģēšanas fakultātē, protams, arī pati dziedāju korī. Visi kormeistari sākumā ir kora pamatsastāva dziedātāji.
Latviešiem nav balss, bet ir griba!
— Kad sākāt strādāt par diriģenti?
— Man iznācis tā, ka dzīvē viss notiek nejauši, bet es tikai teku pa upi, līdz nākamais vilnis mani kaut kur aizmet. Pirmā diriģentes prakse man bija sieviešu korī “Līga” un sākumā nevarēju ne ar ko tikt galā. 1998. gadā sāku vadīt kori “Balsis”, bet dziedāšana man paralēli bijusi visu laiku. Tā jau saka — koros dzied tie, kuriem gribas dziedāt, bet, kuri nevar sevi realizēt kā solisti. Latviešiem balss ir daudz reižu sliktāka nekā daudzām citām tautām, piemēram, skandināviem vai krieviem. Latvietim nav balss, toties kāda griba!
— Vai, būdama dziedātāja, pati esat piedalījusies Dziesmu svētkos?
— Esmu. No skolas laika kā pa miglu atceros dziedāšanu Mežaparka estrādē, toties dzīvošanu skolā gan! Deviņdesmito gadu sākumā atceros Dziesmu svētkus, kas aizritēja īpaši patriotiskā noskaņā. Vienmēr esmu diriģējusi un dziedājusi, nekad neesmu sēdējusi malā un noskatījusies: “Nu kā tad jums iet?”.
— Ar kādiem dziedātājiem strādājat?
— Man iznācis strādāt ar dažādiem dziedātājiem — vēl nesen ar “Balsu” koristiem, tagad gan ar vidējās paaudzes dziedātājiem, tāpat darbojos ar apmēram desmit jaunizveidotiem koriem Rīgā, esmu arī Jēkabpils rajona piecu koru virsdiriģente. Ar jauniešiem ir tā — viss atkarīgs no diriģenta. Viņiem ir interesantāk laiku pavadīt pie datora, tas cilvēku pārvērš par lietu, bet muzicēšana ir dzīvības izpausme. Jaunieti var izprovocēt daudz kam, var arī ieinteresēt senatnīgu dziesmu dziedāšanā, ja vien to izstāsta viņa “valodā”.
Eiforiju var sasniegt arī dziedot
— Kas ir dzinulis, lai cilvēks gribētu dziedāt korī?
— Katram ir kaut kas svarīgs, mazāk svarīgs un mazsvarīgs. Daudz ir tādu dziedātāju, kuri pēc dziedāšanas skolas korī tam atmet ar roku. Viņš ir beidzis dziedāt, beidzot ir brīvs rīts un vakars, neviens nespiež un nemāca pareizu augstumu, un nerunā par intonāciju. Paiet kāds laiks, un dziedātāji atskārš — kaut kā pietrūkst.
— Vai kora dziedātājiem parasti ir muzikālā izglītība?
— Neuzskatu, ka labs koris ir tikai tāds, kurā ir absolūti perfektas balsis un muzikālā izglītība. Latvijā populāri ir tieši amatierkori, un, lai labi skanētu, svarīga ir sadzīve, savstarpēja saprašanās, lai viens otru novērtē. Tas arī ir viens no iemesliem, kāpēc cilvēki grib satikties, pavadīt laiku kopā un dziedāt. Tā ir vēlme saprast, kam es ticu un kas man dod piepildījumu — cits aiziet un atrod ticību baznīcā, cits tic vienīgi sev, bet rast gandarījumu var dažādi. Tāpat kā narkotiku lietošana dod zināmu kaifu, arī dziedāšanā var sasniegt eiforiju. Patiesībā daudzās nodarbēs — gan dziedot, gan ieejot labā pirtī ir iespējams to sasniegt, ja vien visu izdara par 100 procentiem.
— Vai tagad jaunieši labprāt nāk dziedāt korī?
— Atceros savu bērnību, kad uz kori bija jāiet pulksten 8 no rīta, arī man tas nepatika. Tas bija laikā, kad vecāki lepojās par to, ka bērns dzied korī, dejo vai sporto. Tagad situācija ir katastrofāla — kad Banku augstskolā lūdza jauniešiem pacelt rokas, kuri ir dziedājuši korī, visi kautrējas. Domāju, tas ir aizgājis diezgan slimīgā virzienā.
Atšķiras lauku un pilsētu kori
— Cik ilgi jāmāca viena dziesma?
— Dziesmas apguve var nebeigties nekad, bet līdz kaut kādai pakāpei, kad to var rādīt citiem, tā ir jānoved. Dažreiz laiku nosaka termiņš. Ar savu jauno kori pie dziesmu svētku repertuāra sākām strādāt tikai janvārī. Mēģinājums ilgst aptuveni divas stundas divreiz nedēļā un tā laikā var izdziedāt divas Dziesmas “tā riktīgi”. Dziesmu svētku repertuārā jauktajiem koriem šogad ir 27 dziesmas, Latvijas Bankas koris apgūst nepilnu repertuāru.
— Vai, diriģējot tūkstošu priekšā, esat novērojusi atšķirību starp lauku un Rīgas koriem?
— Varu apgalvot, ka var atšķirt lauku korus no pilsētu koriem, bet Mežaparka estrādē pamatsastāvs vienmēr ir lauku kori. Šogad atšķirība ir ļoti liela, un es to jūtu. Rīgas koru un diriģentu varēšana salīdzinoši ar lauku koriem ir daudz lielāka — Rīgā tomēr koncentrējas jaunieši no visas Latvijas, te pulcējas studenti, un iespējas ir lielākas. Laukos šī kopīgā dziedāšana notiek ar krietni lielāku atdevi un azartu. Korī var būt tikai divi tenori, kur viens ir torņkrāna īpašnieks. Tomēr svētdienas rītā viņš ir kopmēģinājumā un tajā ir tāds neviltots dabiskums, vienkāršība un godīga attieksme. Viņi varbūt dzied ar nepareizu mutes atvērumu, un skaņa nāk tāda, kāda nu nāk. Tie ir dzīvi, atvērti, silti cilvēki — arī laukos mūs, diriģentus, vienmēr gaida ar siltumu, ar pīrādziņiem un tēju, un tas ir patiesi.
— Kādas izjūtas ir, gatavojoties Dziesmu svētkiem?
— Vislabāk visu var novērtēt tikai tad, ka tā vairs nav. Dziedātāji un diriģenti šobrīd saskaras ar to, cik mācīšanās ceļš un svētku radīšanas process ir grūts. Tad, kad Dziesmu svētki būs izskanējuši, tie iegūs tādu vieglu noguruma sajūtu pēc grūta darba. Pirms aptuveni gada vēl domāju, kā parādīt ārzemniekiem, lai viņi zina, cik mēs esam forši, ko mēs protam un kas ir Dziesmu svētki. Patiesībā Dziesmu svētki vajadzīgi mums un nevajag uztraukties, kā izpatikt ārzemniekiem.
Dziesmu svētku “virtuve” ir sveša
— Ar kādām grūtībām esat sastapusies?
— Pirmo reizi ir sacelta ažiotāža ar Dziesmu svētku koncerta biļetēm, bet gan iepriekšējo Dziesmu svētku koncerti, gan kora mūzikas koncerti ikdienā nav apmeklēti. Daudziem nav ne mazākās jausmas, kā svētki top, šī svētku organizēšanas “virtuve”ir sveša. No malas izskatās — visi sabrauc, šeku reku — sākam ar Raimondu Paulu, beidzam ar Jāzepu Vītolu, un viss notiek lieliski. Patiesībā tas ir organizatorisks, laikietilpīgs un ļoti smags darbs. Uzskatu, ka Dziesmu svētki lielā mērā šobrīd pastāv, pateicoties diriģentu iniciatīvai un pašvaldību atbalstam.
— Vai pēc Dziesmu svētkiem nepārņem tukšuma izjūta?
— Pēc Dziesmu svētkiem tāda izjūta ir apmēram divas trīs nedēļas, bet tā nav tukšuma izjūta, tā ir sava veida nomierināšanās, lai pēc tam varētu pievērsties projektam “Agita Ikauniece”. Tajā laikā varu izdarīt daudz ko sev — nokārtot dzīvokļa lietas, dokumentus, uzrakstīt draugiem vēstules, kuras ikdienā aizmirstu, jo nav laika. Šajā laikā varu mātei palīdzēt nomazgāt logus, lai gan viņa to paspējusi izdarīt jau vairākas reizes. Tas tukšums ātri piepildās, ir atkal jauni projekti, jo organizatoriskie darbi nekad nebeidzas. Man visu laiku ir tāda izjūta — kāpju kalnā un kalnā, kas katru brīdi kļūst arvien augstāks, un dažreiz gaidu, kad gāzīšos tā riktīgi lejā.
“Agita, tu esi forša, ejam!”
— Vai varat teikt, ka jūsu privātā dzīve ar karjeru ir līdzsvarā?
— Pienākumu un darbu ziņā katru gadu man visa kā paliek tikai vairāk un vairāk. Tas, ka otro reizi jau būšu virsdiriģente Dziesmu svētku estrādē, man ir liels gods un izaicinājums. Domāju, ka es ar savu darbību to izaicinu. Privātajā dzīvē laikam esmu maksimāliste, gribu vairāk, nevis mazāk. Man nav tā kā daudzām sievietēm — atnāktu normāls vīrietis un teiktu: “Agita, tu esi forša, ejam!” Man tā nav. Šobrīd nevaru iedomāties nevienu cilvēku sev blakus — ja mājās pārrodos pusdesmitos vakarā, tad tas ir ļoti agri, kurš to gribētu? Iespējams, man ir virsū tāda kā bruņa, bet tajā pašā laikā es zinu — man būs bērni un ģimene, varbūt tikai 60 gadu vecumā. Es to mēģinu uztvert viegli un nesaspringstu.
— Kas jums ir svarīgs savstarpējās attiecībās?
— Man ir ļoti svarīgi mani vecāki un ģimene. Uzticēties katram vajag tikai pašam sev, bet citiem var lūgt tikai padomu. Mana labākā draudzene ir māsa Laila, lai gan bērnībā kāvāmies un tolaik mans labākais draugs bija tētis. Pēc dabas esmu pļāpīga, un man ar darba kolēģēm ir izveidojušās labas attiecības, tāpēc nereti to, kas man svarīgs, zina arī viņas. Protu par sevi arī pasmieties, tāpēc man netrūkst labu draugu, arī vīriešu. Man nav tādu brīžu, kad justos vientuļa, varbūt reizēm pat gribētos vairāk būt vienai.
***
Vedinu Agitu iedomāties, kā būtu, ja viņa dzīvotu Neretā, ja tas nebūtu tāls sapnis, bet ikdiena. “Neretā noteikti plauktu kultūras dzīve, te būtu vairāki kori. Lai kaut kas notiktu, ir daudz jāiegulda. Man garlaicīgi nebūtu nekur, arī Neretā. Vienīgi man vajadzētu savu šoferi, personisko sekretāri, kas uzraudzītu manas lietas un iespēju vienmēr “izrauties” uz kursiem, mācībām. Man liekas, Neretā viss ir pozitīvs — cilvēki, daba, un bērni ir laimīgi. Sveicinu visus nereti ešus, kuri vēl atceras Ikauniekus!” teic Agita.
***
vizītkarte.
VĀRDS, UZVĀRDS: Agita Ikauniece.
DZIMŠANAS LAIKS UN VIETA: 1971. gada 9. decembris, Nereta.
IZGLĪTĪBA: augstākā, beigusi Latvijas Kultūras akadēmiju un Latvijas Universitāti.
ĢIMENE: neprecējusies.
NODARBOŠANĀS: Dziesmu svētku virsdiriģente.
VAĻASPRIEKS: dejošana, braukšana ar skrituļslidām, sniega dēli un divriteni.
HOROSKOPA ZĪME: Strēlnieks.
