Es liktenim un laikam pateicos. Par to, cik gaiši manas dienas zied.
Es liktenim un laikam pateicos
Par to, cik gaiši manas dienas zied.
Pie pirmā asna dārzā noliecos,
Kad pavasara vējš tam garām iet.
Savus mīļos pat tālumā redzu,
Gaidu mājās pārnākam arvien.
Ik rītu cerību pavardā dedzu,
Maizi uz balta galda lieku.
Te mīlot iesakņojies mans mūžs,
Man citas laimes nenovēliet.
Es liktenim un laikam pateicos,
Ka bērni aug un puķes zied.
