Parīt Rīgā, Doma laukumā, notiks piensaimnieku protesta akcija, kurā zemnieki dalīs pienu rīdziniekiem un protestēs pret Eiropas Komisijas pausto viedokli, ka Eiropas Savienība tiešo maksājumu sadales kritērijus Latvijai nepārskatīs līdz 2013. gadam. Arī Latvijas Piensaimnieku centrālās savienības dalībnieki uzskata, ka Zemkopības ministrijai joprojām nav stratēģijas piensaimniecības nozares attīstībai.
“Staburags” apkopoja vairāku Aizkaukles rajona piensaimnieku viedokļus par notiekošo piena nozarē.
Varbūt mūs sadzirdēs?
Zemnieku saimniecības “Rimšāni” īpašnieks Jānis Baltacis Mazzalvē stāsta: “Ganāmpulkā ir vairāk nekā divdesmit govju un uzskatu, ka situācija zemniekiem šobrīd ir bezcerīga. Pienu pārdodam uzpircējiem no Lietuvas, kuri to ved uz Rokišķiem. Klausos Lietuvas radio un saprotu, ka viņiem arī ir līdzīgas problēmas, tāpēc nav nekādas garantijas, ka Latvijas piens tur vēl ilgi būs vajadzīgs. Arī samaksa nav laikus, vienmēr jādomā — saņemsim vai nesaņemsim? Visi zemnieki ieņēmuši tādu nogaidošu sitāciju — kas tagad notiks. Es gan velti neceru, ka arī 30. maija protesta akcija kaut ko radikāli mainīs. Padarīšu steidzamākos darbus un arī braukšu uz Rīgu ar cerību — varbūt vismaz mūs sadzirdēs.”
Par velti arī neatdosim
Kurmenes pagasta zemnieku saimniecībā “Staši” ir 23 slaucamas govis, katra dienā dod vidēji 40 un vairāk litru piena. Kad sarunājamies, saimniece Skaidrīte Sila ir neziņā — vai rīt kāds saimniecībā saražoto pienu savāks, vai būs jālej zemē aiz kūts: “Līdz šim pienu nodevām a.s “Bauskas piens”, kas ražošanu turpināja Stelpē, taču nu vairs tur pienu nepārdosim. Par diviem mēnešiem neesam saņēmuši naudu — tie ir apmēram 5000 latu. Cik zinu, liela daļa zemnieku pienu pārdod lietuviešiem, tā ir izeja bezizejā, bet cik ilgi? Esam sazvanījušies ar piena uzpircējiem no Jēkabpils un ceram, ka izdosies ar viņiem vienoties. Ja nevienosimies, tad rītdienas slaukumu droši vien liesim zemē, bet par velti a.s. “Bauskas piens” arī vairs neatdosim. Tiem zemniekiem, kuriem līdzās piena lopkopībai ir vēl kāda cita ražošana, šī sitācija nav tik bezcerīga, bet ko darīt, ja tādas nav? Sliktākajā gadījumā, ja nāktos likvidēt saimniecību — savas gotiņas pat nevaru pārdot, jo kuram tad tās ir vajadzīgas? Priecājos, ka mums nav bankas kredītu, vismaz par to nav jālauž galva, bet neko optimistisku es nevaru prognozēt. Esam tik daudz krāpti, tik daudz mums ir solīts, ka neticu vairs nekam.”
Ar skolotājas algu kompensēju zaudējumus
Valda Mičule, zemnieku saimniecības “Caunas” īpašniece Klintainē: “Tā kā strādāju arī izglītības jomā, un piensaimniecība nav mans vienīgais iztikas avots, šo situāciju nepārdzīvoju tik sāpīgi kā tie zemnieki, kuriem nav citu papildienākumu Ar skolotājas algu man izdodas kompensēt tos zaudējumus, ko rada piensaimniecība. Manuprāt, šīs kritiskās sitācijas pamatā ir mūsu valdības un zemkopības ministra vienaldzība par to, kas notiek Latvijas laukos. Domāju, ka viņiem iznīcināt piena lopkopību būtu tikpat viegli kā iznīcināt cukura ražošanu. Skaidri redzams, ka ejam uz to, lai cilvēki atradinātos no dabiskiem produktiem, bet veikalos pirktu mākslīgos piena pulverus, tad vairs nebūs jāuztraucas par zemniekiem. Manā saimniecībā ir desmit govju, pienu nododam “Lazdonas piensaimniekam”. Arī šis uzņēmums vienmēr izdomā dažādus iemeslus, lai tikai samazinātu piena iepirkuma cenu. Šobrīd saimniecību negrasos ne paplašināt, bet likvidēt arī ne. Vēl jāpagaida.”
